Jau pāris dienas dzīvojos pa mājām, man nav steidzamas darīšanas, nav radu, kuri jāsatiek, un man atkal sāk pietrūkt piedzīvojumu. Ar nepacietību gaidu piektdienu, lai satiktu draugus… Te pēkšņi iezvanījās telefons. Mana mamma ir ļoti tiešs cilvēks un telefona sarunas vienmēr uzreiz sāk ar galveno tēmu. Viņai bija nopirktas divas biļetes uz izrādin šodien, bet viņa nekādīgi nevarēja tikt, tapēc biļetes uz teātra izrādi ir manā rīcībā. Es tās noteikti izmantošu.
Teicu “jā”, taču, kad noliku klausuli, sāku prātot, ko tad īsti ņemšu līdzi. Bija pāris meitenes no agrākajiem piedzīvojumiem, ko varētu uzaicināt. Manas ceļošanas laikā kontakts netika uzturēts un šobrīd, godīgi sakot, vēlējos, ko jaunu. Kā, lai atrod jaunu kompāniju teātra apmeklējumam pāris stundu laikā?
Mana taktika bija sekojoša. Tā kā man tāpat nebija ko zaudēt, jo par biļetēm jau ir samaksāts un mans vakars bija brīvs, biju ar mieru uzaicināt arī nepazīstamu meiteni. Ieslēdzu sen nelietoto aplikāciju Tinder. Nezinātājiem – tā ir populāra telefona programma, kurā pēc bildēm vērtē meitenes “like” vai “dislike” un viņas vērtē tevi. Ar tām, ar kurām ir abpusējs “like”, varat uzsākt čatu.
Tā nu piecpadsmit minūšu laikā veikli izskatīju pāris desmitu profilu. Aizgāju pusdienās un, kad atkal paņēmu telefonu rokās, man jau bija pāris abpusēju “like”. Ar šīm meitenēm varēju sāk saraksti. Trūka laiks garām sarunām, tāpēc pēc ātras uzrunas un atbildes saņemšanas, uzreiz ķēros pie lietas un rakstīju “klau, šis varbūt šķiet pārsteidzīgi, bet esmu nedaudz pārgalvīgs un dzīvojam tikai vienreiz. Šovakar man ir brīvs vakars, 2 biļetes uz teātri, bet teātrī jauni noteikumi: nelaiž iekšā, ja nav skaista dāma pie sāniem. Kariete turp un atpakaļ no teātra nodrošināta. Būšu iepriecināts, ja Tu sastādīsi man kompāniju!”.
No trīs meitenēm viena šķita vissimpātiskākā, bet atstāja iespaidu, ka būtu grūti ar viņu sarunāt randiņu “uz ātro”, tāpēc viņu izlaidu. Rakstīju abām pārējām. Viena, saņemot uzaicinājumu, aizbildinoties atbildēja, ka tuvākās nedēļas esot ļoti aizņemta. Neder. Gaidīju otras meitenes atbildi. Bija jau pagājis kāds laiciņš bez atbildes un pēkšņi izdomāju, ka tomēr jāuzraksta īsa vēstule arī savai simpātijai.
Te pēkšņi viņa atbildēja. Uzreiz rakstīju par teātra biļetēm. Meitene man par pārsteigumu neatbildēja ne “jā”, ne “nē”. Drīzāk koķetēja, lai uzzinātu vairāk par mani. Mūsu čats izdevās ļoti raits un veiksmīgs. Pēc stundu garas pļāpāšanas vēlreiz atgādināju par teātri un saņēmu “
”. Atbildēju ar vienīgo iespējamo tekstu “Kur man Tev atbraukt pakaļ?”. Tā nu biju spontāni atradis kompāniju vakaram. Un pēc bildēm spriežot – kas par kompāniju!
Viņu sauc Kristiāna. Piebraucu pie viņas mājam un gaidīju viņu iznākam pa durvīm. Kad Kristiāna ar vieglu kavēšanos parādījās, jutos, kā laimējis loterijā. Slaidas, baltos džinsos tērptas kājas, sportisks augums, mirdzoši brūni mati. Mugurā eleganta žaketīte. Iznākot ārā, viņa man pasmaidīja un tad, it kā speciāli pozēdama, apgriezās otrādi, lai aizvērtu durvis. Es, protams, būdams tipisks vīrietis, izmantoju šo iespēju, lai aplūkotu meitenes izteiksmīgās formas pēcpusi. Patiešām biju laimējis loterijā galveno balvu. Izkāpu no mašīnas, lai viņu apskautu un sasveicinātos. Uzreiz jutu, ka kontakts raisās viegli.
Pirms izrādes vēlējos atstāt uz Kristiānu iespējami labāko iespaidu, tāpēc devāmies uz izsmalcinātu restorānu “Ostas skati” Ķīpsalā. Parasti šāds gājiens meiteņu acīm liek spīdēt, taču Kristiāna neizrādīja ne mazāko saviļņojumu. Restorānā viņas uzvedība vairāk norādīja, ka šāda līmeņa iestāde viņai ir ikdiena. Viņa jutās tur kā otrajās mājās. Meitenei bija izsmalcināta gaume. Vakaram ritot, vīna glāžu fonā apmainījāmies ar stāstiem par ceļošanu, izklaidēm un ģimeni.
Turpinājām ar vakara galveno notikumu – teātri. Priecājos, ka meiteni esmu atvedis uz kvalitatīvu izrādi. Tas noteikti nāca kā plusiņš manā kontā no meitenes skatupunkta. Beidzot pārstāju domāt par savu kompanjoni un vakara turpinājumu. Gluži mierīgi, it kā jau sen būtu pazīstami, sinhronā harmonijā izbaudījām priekšnesumu.
Šī izrāde ir balstīta uz Kena Kīzija romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” pamatiem un pulcēja daudzus labākos Dailes teātra aktierus vienuviet. Galvenā atziņa, kas manā prātā iespiedās, un droši vien paliks uz ilgu laiku ir, ka cilvēki tur savas emocijas būrī, jo baidās no sabiedrības stereotipiem un pieņēmumiem. Mēs ierobežojam sevi tikai, lai izdabātu citiem. Vai nevajadzētu ik pa laikam paskatīties spogulī un ieklausīties sevī? Ir vērts atbrīvoties un būt patiesam. Priekškars nolaidās, bet šīs domas palika ar mani.
Kad izgājām no teātra, mana uzmanība un domas lēnām atgriezās pie Kristiānas. Dodoties mājupceļā, jutu, ka mūsu kontakts jau ir diezgan labs. Neticami, ka tikai pirms 9 stundām uzsākām sarunu. Protams, vēljoprojām savstarpējais komforts nebija tik pilnīgs, lai apsvērtu iespēju par seksu, bet, kas nemēģinās, nedzers šampanieti! Pastāstīju, ka esmu liels ūdenspīpes fans un sagaidīju pozitīvu reakciju arī no viņas. Minēju, ka man mājās ir ļoti laba pīpe un mēs varētu vēl parunāties pie biezā dūma. Kristiāna saprata mājienu, uz ko tas varētu vedināt. Viņa pasmaidīja, uzlika roku uz manas kājas un jaukā balsī atbildēja: “Šovakar vēl, nē.”
Tā mēs atvadījāmies un es sapratu, ka vajadzēs vismaz vēl vienu randiņu, lai šo jauko un diezgan prasīgo meiteni pavedinātu.
Lasi vēl par maniem piedzīvojumiem manā blogā - http://mrxblogger.com
liekas izdomāti tev tie stāsti 
