Tik ļoti mainījies viss mums apārt un turpina mainīties ik vienu brīdi. Bet, manuprāt, ir lietas, kurām nu dien nebūtu jāmainās tik krasi, cik tās ir izmainījušās tik ļoti. Un atkal pārdomas par to, kur gan paliek cilvēciskās vērtības.. Kurā momentā tās kļuvušas citādākas? Kas pie tā vainojams, vai tieši pretēji - kam kāds vēlēsies par to pateikt paldies? Nezinu. Pieļauju, ka šeit atbilžu ir daudz un katram tā būs citādāka. Bet te - es. Es un manas domas.
Pavisam nesen viņsaulē aizgāja kāds, manuprāt, ļoti labs un manu cieņu izpelīnies cilvēks.. Uzzinot tādus jaunumus, atkal aizdomājos par to, cik trausla ir cilvēka dzīvība un to, ka tu nekad nezini, kad tā pārtrūks.. Un tas atkal noveda pie secinājuma, ka ir jācenšas ikdienā pēc iespējas vairāk laika snieg un pavadīt ar saviem mīļajiem, tuvajiem. Diemžēl, pie tādiem secinājumiem daudzi no mums dažkārt nonāk par vēlu.. Mēs esam ierakušies darbos, tiecamies sasniegt arvien vairāk un vairāk.. Gribam pēc iespējas vairāk nopelnīt, lai pēc tam varētu iegādāties sen kārotās mantas.. Bet kas ir svarīgāks?
Cilvēki nereti aizmirst, ka mājās viņus gaida - vīrs, sieva, bērni, vecāki, vecvecāki.. Bet rūgtā ikdiena ir tāda, ka vecāki ir ierakušies darbos, lai varētu nodrošināt ģimeni, bērni paliek novārtā.. Viņiem tiek idotas elektroierīces, lai tie būtu mierīgi, netraucētu.. Un tā attīstās bērnu domāšana, ģimenes modelis, attieksme pret dzīvi, vērtības.. Tā vietā, lai sēdētu pie darbiem vai atpūsties pēc tiem, vajadzētu laiku pavadīt ar bērniem, stāstot tiem pasakas, pamācot ko jaunu un noderīgu, iziet pastaigāties.. Saprotu, ka ikdienā visi nogurstam un gribam atpūsties, bet tad no otras puses padomājot - kam tad tos bērnus, ja viņiem netiek veltīta vajadzīgā uzmanība?
Un kā ar dzīvesbiedriem? Mēs aizmirstam, ka pat mazie nieciņi, sīkumiņi otam cilvēkam ir ļoti svarīgi.. Mēs aizmirstam atgādināt saviem mīļajiem, ka mīlam viņus, ka mums viņus vajag... Kur paliek apskāvieni, laika pavadīšana kopā? Aizmirstiet par tiem telefoniem, planšetēm un visām citām ierīcēm.. Vai tiešām virtuālā dzīve tev ir svarīgāka par tiem cilvēkiem, kuri tev blakus, tiem, kuriem tu rūpi? Kur ir palikuši tie laiki, kad cilvēki sēdēja viens otram pretī un vienkārši sarunājās par to kā aizgājusi diena, kā klājas..
Bērni mūsdienās atļaujās vecākus, skolotājus sūtīt desmit māju tālumā, neuzskatot to par neko sliku.. Jaunieši tik viegli ieslīgts atkarībās, neciena apkārt esošos cilvēkus.. Piemēram, šodien ejot pa ielu, jau krēsoja un pretī nāca divi rumāņu izcelsmes jauni puiši.. viens no tiem pēkšņi sāka kaut ko dziedāt un nāca man virsū, rādot žestus pie saviem dzimumorgāniem.. Un tas ir tikai viens no piemēriem par to, kas mūsdienās notiek. Tas ir skumji.. Un šis viss ir gadu laikā radīts..
Paskataties aprārt - cik daudzi cilvēki ir "ielīduši" savos telefonos? Cik daudzi pāri sēžot kafejnīcā skatās nevis viens uz otru, bet gan ekrānos? Cik daudzi cilvēki vienmēr ir "skrienoši", jo ir tik daudz darba?
Es pati esmu jauna, ikdienā lielāko daļu savas dienas pavadu darbā, bet ikdienā cenšos veltīt uzmanību partnerim, pazvanīt vecākiem, aprunāties ar draugiem.. Nav jēgas publicēt savu dzīvi sociālajos tīklos, jo lielākajai daļai tas ko tu dari nemaz neinteresē, daļa nospiedīs "patīk", citiem skaudīs.. Un kam tev to? Tukši vārdi, turši pogas spiedieni..
Uzdod jautājumu sev - cik daudz laika TU velti sev tuvajiem cilvēkiem? Cik daudz nedalītas uzmanības tiek tavai ģimenei?
