Reiz kādā nomāļā pilsētas nōstūrī dzīvōja kāda meitene, viņa nebija parasta, bet viņa nebija arī nekas īpaš apkārtējiem.Meitene bija īpaša sev, viņa apzinājās savus mērķus, un cerēja uz katru mīļu dienu , ka kāds viņas mērķis īstenōsies un viņa spēs jūsties laimīga, tā pa īstam, tik pat laimīga , cik viņas draugi, kuri ieguva dzīvē visu, bez pūliņiem.Meitene apzinājās, ka nespēj izbaudīt visu , kō viņas draugi un nespēj iegūt visu to pašu , ko viņas draugi, bet meitenes ilgas pēc tā visa ,bija tik spēcīgas, ka viņa nōlēma riskēt un ielaist savā dzīvē persōnu, kas viņai liktu justies kā septītajās debesīs. Riskējōt meitene nedōmāja , par finišu, par nobeigumu, kas sekōs ja viņa tō visu iegūs, vai neiegūs.Meitene tik ļōti vēlējas, ka laikam ejōt viņa nepamanīja, kō viņa ir zaudējusi, zaudējusi tik daudz dārga. Meitene zaudēja ne tikai ģimeni, bet arī draugus.Bet šim trakajam meitēnam, likās , ka par viņu visiem vienalga, tāpēc viņai arī nōstāja bija tāda : ja viņiem vienalga, tad man arī būs: viņa nesaprata, galvenō, kō bija aizmirsusi- ģimenes un draugu vērtību, kas par viņu uztraucās un rūpējās pat tad , kad bija slikti, pat tad, kad meitenes attieksme iegriezās sevī un nōslēdzās nō apkārtējā pūļa, viņi darīja visu , lai izprastu viņu, bet neespēja. Meitenei bija tik vienalga, ka viņas galvanais mērķis bija iegūt tikai tō, kas ir viņas draugiem, vai pat nedraugiem , kas tādi kļuvuši.Pagāja ilgs laiks, ritējas stundas, diena paskrēja nemanōt, mēneši ,gadi aiztraucās tik tālu, ka meitene ieguva visu , kō tik kvēli vēlējās.
Meitene
ieguva visu , visu sākōt nō lielās milestības un beidzōt ar krāšņām dāvanām un januniem draugiem.Laimīga? Meitene bija jā, laimīga, ja tō tā var saukt. Bet pienāca tāda diena,kad , meiteni pameta draugs, viņa draugi, atņēma meitenei visu, un neatstāja viņai itin nekō, tikai atstāja lapiņu, lapiņu ar sekōjōšu tekstu : Visus šos gadus man bija cita, bet laikam tu tō nebiji pamanījusi, tev biju es , 3 reizes nedēļā un manas greznās dāvanas, kā arī mani draugi , kuriem tik un tā tu nepatiki, mazā nōņem no acīm brilles, un ieskaties , kas tev atrōdās apkārt, paskaties cik daudz tu esi zaudējusi.Viss atā mīļā.Tu ne sūda nesaprōti nō dzīves. :
Meitene izlasīja lapiņu, viņa skatījaās uz lapiņu un pārlasīja viņu, vairāk kārt, bet tad viņa atcerējās, man tāču ir ģimene, draugi u.t.t. , viņa neko nesaprata vēl aizvien, kas nōtiek.
Meitene devās pie viņiem, sākumā pie vecākiem. Ierōdōties vecāku mājās, kadreizējā viņas mājā, mājā kur viņa tōlaik spēja justies drōšībā, viņa ieraudzīja plikas sienas, nevienas mēbeles, nekā viiss bija zudis.Meitene nesaprata , kas nōtiek, pieejōt pie kaimiņiem , apvaicājōties , viņi atbildēja : jūs esat tā viņu meita, kas 15 gados , pameta vecākus ar salauztu sirdi? jūs esat tā meita, kas nepateica ne paldies, ne atā? jūs esat tā meita, kas ne sūda vēl ar vien nesaprōt, no dzīves vērtībām? un jūs ēsat tā meita, kas nenōvērtēja , pašu lielākō dārgumu uz pasaules "Ģimeni " ?, meitene nesaprata, kas nōtiek tāpēc aizgāja uz telefōn būdiņu, zvanīt vecākiem un draugiem. Zvanōt uz vēcāku mobīlō telefōnu, meitene sapriecājās , jō atskanēja signāls un kāds pacēla klausuli, meitene dzirdēja tikai balsi : tevi nevienam vairs nevajag, iemācies nōvērtēt tō, kas tev ir, nevis dzenies pēc tā kā tev nav : meitene nolika, uz sitienu nolika telefōnu , jo nevēlējās ticēt dzirdētajam, tad meitene zvanīja draugiem, atskanōt signālam, atkal pacēla sieviete un teica : viņiem tevi arī vairs nevajag, tu tgd esi viena, un tev vairs nav kur iet:, meitene apjuka, viņa aizgāja uz parku, apsēdās,dōmāja.Pēkšņi,meitenes galvā ieskanējās balss, gluži kā radio, bet tā bija savādāka skaņa, balss kurai nav elpas, kura neelpo.Meitene klausās, klausās ,dzird : tu aizgāji no visiem prōm , no ģimenes, draugiem, un tagad vai tiešam dōmā , ka esi kādam vēl vajadzīga? tu agrāk biji vajadzīga 15 gadōs, draugiem , ģimenei, viņi tevi mīlēja , rūpējas , darija visu lai tev butu labi, nebiji pamanījusi? tu skrēji pakaļ citiem, citiem kuri tevi nekad, nav gribējuši, tu gribēji būt liela, tgd esi ,19 gadi nav jōka lieta, nu SĀC, dzīvō savu sasōdītō dzīvi tgd viena, viena plika un nabaga, bez neviena. Tagad, viena tu spēsi saprast, ko tu esi pazaudējusi 15 gadōs.Atklāšu tev kautko, tu esi pazaudējusi visu, ģimeni,draugus,bērnību, tu gribēji,skrēji ,darīji lai justōs liela , savā draugu kompanījā, tagad tu esi liela, dzīvō savu dzīvi sasōdītu viena,nevienam nevajadzīga, pamesta,viss: meitenei nāca skaidrība, lēni , bet nāca, par tō , kas tikō tika runāts viņas galvā. Meitene jau taisījās celties kājās, kad viņas galvā atkal ierunājas ballss : Viss, tagad es arī aizeju , tavs dārgais prāts un sirdsapziņa : meitene paskatījās uz vēja dejojošajām lapām un saprata visu, tad meitene atslēdzās.
