Neskatoties uz to, ka jau pirmajā pirmās daļas (http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Tas-ir-mans-dzivesstasts/760986) publicēšanas dienā raksts ieguva ne visai patīkamu rakstu, centīšos nospļauties, jo esmu gatavs tad jau atklāties līdz galam...
Sveiks, lasītāj, vēlreiz!
Rakstu tāpēc, jo tevi ieinteresēja mans dzīvesstāsts. Zini, man ir liels prieks par to, bet vēl joprojām jūtos nepārliecināts, lai Tev rakstītu...
Es ieslīku depresijā. Tā ilga vairākus mēnešus. Es sapratu to, ka no tā vaļā tik viegli netiksi, lai arī vēlējos to nenormāli.
Izvairīšanās no sarunām, nekontaktēšanās ar draugiem un radiem bija, pēc manām domām, patss grūtākais šīs depresijas laikā. Lai arī kā es vēlētos viņu atbalstu, man tas bija nepieciešams, bet es baidījos...
Es nezināju, kā viņi noreaģēs. Ko viņi domās par mani. Varbūt klusēšana tomēr bija tas labākais lēmums.
Depresija ar laiku pazuda no manas dzīve, bet doma, ka tagad man ir jāieslēdzas sevī šī notikuma dēļ, likās man kā mans krusts, kuru nu nāksies man līdzi uz pleciem nest.
Dzīve turpinājās, ieguvu jaunus draugus, paziņas. Ar laiku sāku aizmirst par to, kas bija noticis tajā liktenīgajā un pavisam nevajadzīgajā naktī. Bet...
Es gāju gar ielu un sāku pamanīt, ka skats uz meiteni, kas iet man garām, vairs man nav tik aktuāls. Bet aplūkot garām ejoša džeka ārējo izskatu un ātri "noskenēt" viņu. Un tas nenotika venu vien reizi - visu laiku - skolā, darbā, tepat uz ielas - man likās, ka vienīgais, ko varu redzēt sev apkār, ir vieni džeki!
Tas bija šausmīgi - man likās, ka nekad nespēšu no tā atbrīvoties. Izmisuma dēļ es sāku apmeklēt psihologu cerībā, ka varbūt viņš palīdzēs...
Man trāpījās gana jauna sieviete, kas ārēji bija ļoti pievilcīga. Apmeklējot viņas konsultācijas es uz brīdi spēju aizmirst par džekiem, jo man pretī sēdēja ļoti skaista jauniete (man liekas, ka viņai ar 22 gadi bija), uzskatīju to par pirmo soli atveseļošanās ceļā...
Es sāku justies lieliski. Problēma pat ja bija, tad pavisam mazsvarīgā līmenī, es biju pārliecināts sevī, ka atkal esmu normāls. Pārliecināts par to, ka varēšu dzīvot no jauna!
Par to, vai man tas izdevās, stāstīšu mana stāsta nākamajā, tik varu teikt, ka neiespējamais kļuva iespējams!
Cerot uz problēmas izzušanu,
Ādams
smi: Tā nu mēs esam radīti - mērīties ar "cepurēm"...