Labas dienas visiem spocēniem!
Šoreiz stāstiņš no manas dzīves. Ja patika spied 
, ja vēlies vēl tad raksti to komentāros... Ja esi tik bagāts tad aizšauj kādu cepumu pie tējas :3
P.S.
Raksts nav izdomāts. Un arī nekas tik traks nenotika, lai kaut ko būtu jādomā baigi. Šis baisais notikums notika pirms kādiem 2 gadiem laikam...
Apskati arī manu iepriekšējo rakstu:
http://spoki.tvnet.lv/mistika/Mana-apsesta-maja-vai-dzive/795830
Aptuveni šādi viss izskatījās tikai vēl migliņa bija. Mēs ar draugu gājam pa ceļu. Ceļu kuras tuvumā bija notikusi pirms vairākiem gadiem dubultslepkavība. Ceļš bija tādā vietā kur nav daudz apdzīvotu ēku... Drīzāk tikai meži no abām pusēm. Es jau no paša sākuma teicu, ka labāk nevajag, bet draugam patīk adrenalīns, protams, man arī, bet es nezinu. Dažreiz vienkārši man instinkts pretojas. Nekas - gāju. Tākā abi aizrunājāmies par citplanētiešiem... Saredzējām NLO. Jā - NLO (Nezināmus lidojošos objektus). Tipa tādu kā lidmašīnu, bet viņa atradās mazliet augstāk un strauji griezās. Tētis teica, ka tie satalīti (sputņiki). Neko ejam, ejam ar paceltām galvām debesīs... Bija tāds pagrieziens... Ceļa sākumu kurā bija pēdējā lampa vairs nebija saredzama. Drīz jau mēs būtu galā. 75% līdz 'šosejai'. UN PĒKŠŅI NO TĀS DUBULTSLEPKAVĪBAS MĀJAS PUSES TĀDS DĒMONISKI MEHĀNISKS KLIEDZIENS... Tās bija pašas lielākās bailes kādas es jebkad sajutu. Mēs pat nebijām spējīgi paskriet. Vienkārši tā sastingām un ar lielām grūtībām likām sev skriet. Parasti adrenalīns uzreiz asinīs un nesas kā vējš, bet ne šoreiz... Mēs skrējām, skrējām un skrējām... Nonācām līdz tai šosejai un tad sākām domāt, kas pie velna tas bija. Mans draugs ir mednieka dēls, tāpēc skaidri zināja, ka tas nav dzīvnieks.
Mēs jau, protams, esam dumji un nākošajā nedēļā dēvāmies par vēlvienu ceļu (Tieši tagad kaut kas no debesīm man acīs iespīdēja kā zipspuldze, rip), kas ir tuvāk tai mājai kur notika briesmīgā nelaime. Tur bija tā, ka tieši kur ir iebraucamais ceļs uz to māju... Tur lampa ir izdzisusi, bet tā viss bija apgaismots... Vienkārši... Tas ceļš pat, ja godīgi bija vēl baisāks...
Kaut kad nākošajā nedēļā mēs dēvāmies dienas laikā uz to mežu meklēt pierādijumus. Protams, neko neatradām, bet tur dzīvoja stirniņas, kuras arī iekviedzās un nobiedēja mūs, bet pilnīgi savādāka balss. Tā arī līdz šim neēsmu uzzinājis neko vairāk par to vietu, bet apskatījis visu esmu... Katru meža gabaliņu... Bet neko IESPAIDĪGU tā arī neēsmu atradis...
Paldies, ka izlasīji rakstu līdz galam :)
Kompliments par tiešām lielisku rakstu. Nonācām līdz tai šosejai un tad sākām domāt, kas pie velna tas bija. Mans draugs ir mednieka dēls, tāpēc skaidri zināja, ka tas nav dzīvnieks. Es izlasīju nevis mednieka, bet maniaka dēls 
