Tantiņa autobusā!4

Šodien autobusā nevarēju nepamanīt kādu smaidīgu tantiņu. Viņa sarunājās ar kādu sievieti. - Vai zini, es pēdējo reizi braucu apciemot radiņus. Jūtu, ka drīz nebūšu! Stāsta tantiņa. Sākumā īsti nesapratu viņas domu. Tantiņa turpina- šodien sāp mazāk. Citas dienas ir neizturami. Strauji progresē.
Saprotu, ka viņa slimo ar vēzi.
- Es esmu sapratusi, ka viena dzīve ir par maz, lai izdarītu visu, ko vēlas sirds. Tagad sanāk darīt visu tā sasteigti. Bet jāpanāk maksimums. Nevar zināt vai rīt vēl būšu.
Otra klausītāja tantiņai izsaka komplimetu, ka grūti pamanīt viņas slimošanu, jo visu laiku smaidot.
Tantiņa atbild- Zini kāpēc es smaidu? Tāpēc, ka ar raudāšanu es zaudēšu dzīvesprieka minūtes. Tagad vairs man to nevajag. Nav tik daudz brīva laika. Gana esmu raudājusi, tā vietā jau sen būtu paguvusi trīs reizes pasauli izbraukāt. Bet ja es priecāšos, pati labāk jutīšos. Smaidi arī tu. Paliec sveika.
Autobuss piestāja pieturā. Tur tantiņu sagaidīja vairāki mīloši radi.

Pirmo reizi sēžot autobusā, klausoties, ieguvu zelta vērtus dzīves likumus. Tantiņa runājot lika man skumt, bet es sapratu, ka skumjas jāliek pie malas. Esmu vēl jauns. Jāsmaida un jāpriecājās par dzīvi. Jo dzīve paskrien vēja spārniem. Jāizbauda viss ko tā dod. Jāiegūst pēc iespējas vairāk. Jāmet pie malas sāpes un skumjas!