Šurika stāsts8

Pirmās bildes uzņemtas 28. jūnijā. Nākamajā dienā pēc tam kad viņš ieradās mūsu mājās.

Tātad - iepriekšējā dienā, braucot mājās no Rīgas, uz Valmieras apvadceļa mūsu mašīnai priekšā izskrēja mazs un pārbijies kaķītis. Apvienojot visu savu pieredzi "kaķkopībā" un savu izveicību mana mamma kaut kādā veidā pamanījās viņu noķert (vienkārši nespējām viņu atstāt likteņa varā) un Šuriks pamanījās viņai iekost pirkstā caur žaketi, kurā viņš tika ietīts. Lai gan no sākuma viņš cīnījās varonīgi, žaketē ietīts tūlīt aizmiga. Tā nu devāmies mājās. Un līdzko bijām atbraukuši mājās mazais velnēns pamodās. Kaķu transportējamā kaste viņam ne īpaši patika, bet kaut kā viņu mājā vajadzēja iekšā dabūt. Caur kastes režģi iedevām viņam nedaudz barības un ūdens un pirmo nakti viņš pavadīja manā istabā, tanī kastē. ~3:00 viņš nolēma sūdzēties par dzīvi (zināšanai - no kastes ārā nelaidām, jo viņš bija diezgan mežonīgs). Ap 4-iem viņš pamodināja brāli, kurš viņu paņēma savā istabā un izlaida no kastes. Tad arī tika uzņemtas šīs bildes.

Sākotnējā doma bija - pa nedēļas nogali viņš dzīvosies pie mums, pēc tam aizvedīsim viņu uz patversmi.

Nākamā doma - savedīsim viņa vesalību kārtībā (viņam bija problēmas ar vēderu), tad vedīsim un patversmi.

3. - pieradināsim pie cilvēkiem, lai nav tā ka katru reizi, kad kāds pienāk pārāk tuvu uzreiz ir jāšņāc. Uz to brīdi mēs jau zinājām, ka viņš būs ļoti mīļš kaķītis. Šņāca viņš tikai tad, kad nāca klāt. Paijāt un ņemt rokās viņš sevi ļāva.

4. - uzvedība ir kārtībā, bet ar vēderu vēl ir problēmas. Kad izvesaļosies, tad paši meklēsim saimniekus,

5. - pie kājas! Mums būs vēlviens kaķis!