Izlēmu publiski padomāt un pārspriest to, kāpēc man suņi ir tīkamāki nekā kaķi.
Suns vai kaķis?13
Bērnībā, lauku mājās mums bija diezgan to kaķu. Cik savu mūžu tie nodzīvoja, nāca nākamie. Vienreiz bija pat 2 kaķi vienlaicīgi (parasti mājās bija laikam viens kaķis ik pa gadiem). Viens melns un viens strīpains, pelēks. Divi mani mīļākie kaķi, ko atceros. Kad biju bērns, daudz ar viņiem spēlējos. Pēc laika viens, cik nospriedām, pazuda mežā, otrs staigāja līdz kaimiņiem un kādu dienu arī nomira. Citi vēl nomira, jo apēda peles, kas apēdušas žurku indes. Cik atceros, tad kopš tiem laikiem vairs nav bijis tādu kaķu, kurus varētu noglaudīt, paauklēt, paspēlēties.
Kad pārcēlos uz pilsētu, mamma atrada mazu melnu kaķēnu ņaudam sniegā, pie mājas. Atnesa mājās. Tētis neko vēl nezināja. Es to kaķīti ilgi pieskatīju, baroju. Kad iesprūda aiz dīvāna, izdabūju laukā un noliku drošībā. Kad šis kaķis izauga, visa viņa pateicība atmaksājās sakožot rokas un slēpjoties aiz dīvāna, lai, kad es eju uz virtuvi, ar saviem asajiem zobiem iekamptos man kājā. Tā ar to kaķi arī kašķējāmies. Bieži nelaidu istabā, tad žēli ņaudēja aiz durvīm. Tās pašas dienas vakarā šis pats murkšķis atkal iecirtās ar zobiem, kur tik varēja.
Kāds teica, ka kaķis sajūt, ka es esot slikts cilvēks un kas tik vēl ne. Bet man jau šo ir apnicis dzirdēt, ka ja kādam vajag par ko patrīt mēles, tad viens no apspriedes objektiem būšu es. Es domāju, ka es neesmu vis tik ļauna par kādu mani taisa. Bet nu labi. Kaut kur citur ciemos, cits kaķis arī nedodas rokā. Bet ne man vienīgajai. Bija tāds laiks, kad nācās rūpēties par kaķi, kurš vairs nedrīkstēja dzīvot pirmajā dzīvesvietā. Runcis bija izlaists, uzbarots. Pieradis kāpelēt pa galdu. Tad arī pie manis mājās pa traukiem tikai staigāja, bet man tāda kārtība nav un nebūs. Naktī durvis taisīju ciet.
Un atkal šī kaķa pateicība bija tāda, ka agri no rīta viņš piečurāja un piekakāja koridora grīdu (dzīvoklī grīda ir slīpa, viss aiztek līdz pretējai sienai) un viss smirdēja. Bieži kā par spīti kaķis ienāca vēlu vakarā istabā un apvēmās tieši istabas vidū. Jā, sausa barība kaut kā viņam nepatika, bet viņam nepatika arī nekas cits, ko viņam deva ēst.
Visu laiku tā ņemšanās ar kaķiem, jāauklējas tā un šitā, bet siltums pretī nekāds nestaro. Manā skatījumā daudzi kaķi, kas dzīvo mājās, ir izlaisti, dara, ko grib, uzvedas tā itkā nevis cilvēks būtu kaķim saimnieks, bet saimniekam visa dzīve jāpārkārto tā kaķa dēļ. Kaķi ir nepateicīgi. Vienkārši, cik man gadījies novērot kaķu raksturus, tad to vien redzu, ka kaķus baro ar labu labo ēdienu, atļauj gulēt jebkurā vietā (kaut vai virtuvē uz trauku plaukta), bet šie vēl palūr ar piemiegtām acīm itkā gribētu pateikt "Ko tu te bolies? Es tev neesmu mazais minka. Atnes man parīt.. Peles? Kādas peles? Es neko neredzēju. Jā, un mana kastīte arī smird! Ej un iztīri... 5x dienā, tu cūka!" Tā apmēram. Es nesaprotos ar kaķiem un viņi ar mani arī ne.
Bet es zinu, ka es esmu suņu cilvēks nevis kaķu cilvēks. Atkal, par bērnības suņiem. Nezinu sugu pirmajam sunim, ko atceros. Bija tāds gaišs, liels, īsspalvains, gluds. Diezgan tievs, arī. Reksis. Knapi viņu atceros. Neatceros, vai nesu kādreiz tam sunim ēdamo, parasti to darīja mamma vai vecmama. Laikam tā. Bet vienreiz bija gadījums, ka vienā dienā, kad bija jāvāc kartupeļi uz lauka, es aizgāju uz māju, pēc kaut kā un tur, pie ābeļdārza man riņķoja apkārt šis suns. Norāvies no ķēdes bija. Bet nekoda, kaut gan es tur drebēju kā apšu lapa un saucu pēc vecmammas.
Otrs suns un pēdējais, kas ir bijis tajās lauku mājās kā pagalma sargs, bija Džeris. Vilka un laikas krustojums. Viņu, kā kucēnu, atveda uz mājām rudenī. Viņš bija tik smags kā bērns. Visiem bija žēl tādu mazu radībiņu siet pie ķēdes. Atceros, ka viņš strauji auga, mamma ziemās un vasarās gāja ar viņu līdz mežam, lai viņš varētu izskrieties. Kad viņš bija labi izaudzis, bija jāuzmanās, lai nesot atpakaļ kociņu, nenogāztu no kājām. Es viņam ķemmēju kažoku, kad atkal sākās spalvas mešanas laiks. Jāizdzenā blusas no vēdera. Džeris bija spēcīgs suns, ar tumšu muguru, baltu vēderu un brūnām acīm. Atceros, ka viņam ausis gan nolaidās, gan saslējās, kad kāds trokšņoja.
Džerim es nesu ēst un man nebija no viņa bail. Bija padrūmi ziemās, kad visi istabā, siltumā, bet viņš tur nabags salst savā suņa būdā. Vēlāk, kad pārcēlos uz pilsētu, es pēc tā suņa neskumu tik ļoti kā tagad. Toreiz likās tā - atbraucām atkal uz mājām, uz dārzu, pirmā lieta, kas jāizdara, bija pieiet pie suņa un sasveicināties. Prombraucot viņš bieži smilkstēja. Un tad, 2012. gada 11. martā, kā pieņēma, no kā viņš nomira - no krītamās kaites. Raudāju par to suni it kā uzzinātu, ka būtu nomiris nevis suns, bet cilvēks. Es dažreiz ar Džeri runājos, stāstīju viņam savas skumjas. Likās, ka viņš klausās un saprot. Man likās, ka viņā ir kas vairāk nekā parastā sunī. Itkā viņam būtu cilvēka dvēsele. Kaut kas ļoti sirsnīgs.
Bet nebija arī tā, ka viss būtu ideāli. Vienreiz viņš sakoda brālim ceļgalu, bet (ja es nemaldos, jo tas bija pasen), suns to izdarīja tikai tāpēc, ka brālis viņu paglaudīja, kad suns grauza kauliņus. Laikam ne tā noreaģēja. Kopš tās reizes bija saprotams, ka nav ko suni aiztikt, kamēr tas ēd. Lai kā arī būtu bijis, tieši šī viena vienīgā suņa man ir bijis vairāk žēl nekā visu kaķu, kas jebkad jebkur ir bijuši tajās mājās un pilsētā. Es to suni cienīju un mīlēju, bet laikam nepietiekami, jo vēlos, kaut būtu vairāk laika ar viņu pavadījusi kopā.
Ar šo es laikam paskaidroju sev un citiem (ja kādam interesē), kāpēc man suņi šķiet labāk pieņemami nekā kaķi. Nenoliedzu, ka ir kaķi, kas ir mīlīgi un uzcītīgi peļu ķērāji, bet ir daudz izlaistu blusumaisu. Bet šā vai tā, neviens no viņiem nav pelnījis vardarbību vai ciest badu, tikai tādēļ, ka kādam nepatīk kaķi. Dzīvnieks ir zemes radība, kas arī ir pelnījis mājas, mīlestību no kāda, kas to var sniegt. Un mājas visa viņa mūža garumā, nevis tikai kamēr tie ir mazi un pūkaini un patīk bērniem.
Bet suņi - tajos es saskatu lielāku dvēseliskumu. Tieši lielajos suņos. Vācu aitu suņi, haskiji un citi. Viņi ir kā draugi uz mūžu. Kā ar to bērnības suni - lai cik nepietiekoši daudz es pie viņa braucu, viņš vienmēr, pieejot klāt, apošņāja kurpes, pēc tam saprata, ka savējais un skrēja tik uz riņķi priecādamies. Varbūt man tas liekas tik skumji, jo tas bija agrāks un bērnības laiks, bet tāpat pietrūkst mana drauga. Viņa uzticības, priecīguma. Laikam tāpēc man lielie suņi, ja ar tiem apejas pareizi, asociēsies kā aizstāvji un sargātāji. Ja kādreiz apstākļi ļaus, ņemšu suni no patversmes un mīlēšu un lološu, cik varēšu, jo šobrīd domāju, ka nebūtu gana cienīgi ņemt lielo suni un turēt vienistabas dzīvoklī.
Vēl gribas atcerēties mazos krancīšus - jā, visus tos lāčveidīgoos, rūcošos mošķus, kuri parasti ir blakus veciem pensionāriem un pilsētās tādus suņus par glamūriem neuzskata. Eh. Ne tik ļoti tajā izskatā būtu kaut kas - ja tu to suni cieni un mīli tāpat kā viņš tevi, tu viņu aprūpēsi arī kad viņš būs vecs, sašļucis, nesmuks un lēns, kad viņš vairs nebūs ātrais līdzskrējējs. Kucēns nav Ziemassvētku dāvana saviem bērniem, kuru, ja nepatīk, var izlikt aiz durvīm. Kucēni izaug par suņiem un kļūst par ģimenes daļu. Viņi ir cilvēku draugi, mājas sargi un dzīves līdzgaitnieki.