Suns vai kaķis?13

Bet es zinu, ka es esmu suņu cilvēks nevis kaķu cilvēks. Atkal, par bērnības suņiem. Nezinu sugu pirmajam sunim, ko atceros. Bija tāds gaišs, liels, īsspalvains, gluds. Diezgan tievs, arī. Reksis. Knapi viņu atceros. Neatceros, vai nesu kādreiz tam sunim ēdamo, parasti to darīja mamma vai vecmama. Laikam tā. Bet vienreiz bija gadījums, ka vienā dienā, kad bija jāvāc kartupeļi uz lauka, es aizgāju uz māju, pēc kaut kā un tur, pie ābeļdārza man riņķoja apkārt šis suns. Norāvies no ķēdes bija. Bet nekoda, kaut gan es tur drebēju kā apšu lapa un saucu pēc vecmammas. 

Otrs suns un pēdējais, kas ir bijis tajās lauku mājās kā pagalma sargs, bija Džeris. Vilka un laikas krustojums. Viņu, kā kucēnu, atveda uz mājām rudenī. Viņš bija tik smags kā bērns. Visiem bija žēl tādu mazu radībiņu siet pie ķēdes. Atceros, ka viņš strauji auga, mamma ziemās un vasarās gāja ar viņu līdz mežam, lai viņš varētu izskrieties. Kad viņš bija labi izaudzis, bija jāuzmanās, lai nesot atpakaļ kociņu, nenogāztu no kājām. Es viņam ķemmēju kažoku, kad atkal sākās spalvas mešanas laiks. Jāizdzenā blusas no vēdera. Džeris bija spēcīgs suns, ar tumšu muguru, baltu vēderu un brūnām acīm. Atceros, ka viņam ausis gan nolaidās, gan saslējās, kad kāds trokšņoja. 

Džerim es nesu ēst un man nebija no viņa bail. Bija padrūmi ziemās, kad visi istabā, siltumā, bet viņš tur nabags salst savā suņa būdā. Vēlāk, kad pārcēlos uz pilsētu, es pēc tā suņa neskumu tik ļoti kā tagad. Toreiz likās tā - atbraucām atkal uz mājām, uz dārzu, pirmā lieta, kas jāizdara, bija pieiet pie suņa un sasveicināties. Prombraucot viņš bieži smilkstēja. Un tad, 2012. gada 11. martā, kā pieņēma, no kā viņš nomira - no krītamās kaites. Raudāju par to suni it kā uzzinātu, ka būtu nomiris nevis suns, bet cilvēks. Es dažreiz ar Džeri runājos, stāstīju viņam savas skumjas. Likās, ka viņš klausās un saprot. Man likās, ka viņā ir kas vairāk nekā parastā sunī. Itkā viņam būtu cilvēka dvēsele. Kaut kas ļoti sirsnīgs.

Bet nebija arī tā, ka viss būtu ideāli. Vienreiz viņš sakoda brālim ceļgalu, bet (ja es nemaldos, jo tas bija pasen), suns to izdarīja tikai tāpēc, ka brālis viņu paglaudīja, kad suns grauza kauliņus. Laikam ne tā noreaģēja. Kopš tās reizes bija saprotams, ka nav ko suni aiztikt, kamēr tas ēd. Lai kā arī būtu bijis, tieši šī viena vienīgā suņa man ir bijis vairāk žēl nekā visu kaķu, kas jebkad jebkur ir bijuši tajās mājās un pilsētā. Es to suni cienīju un mīlēju, bet laikam nepietiekami, jo vēlos, kaut būtu vairāk laika ar viņu pavadījusi kopā. 

Ar šo es laikam paskaidroju sev un citiem (ja kādam interesē), kāpēc man suņi šķiet labāk pieņemami nekā kaķi. Nenoliedzu, ka ir kaķi, kas ir mīlīgi un uzcītīgi peļu ķērāji, bet ir daudz izlaistu blusumaisu. Bet šā vai tā, neviens no viņiem nav pelnījis vardarbību vai ciest badu, tikai tādēļ, ka kādam nepatīk kaķi. Dzīvnieks ir zemes radība, kas arī ir pelnījis mājas, mīlestību no kāda, kas to var sniegt. Un mājas visa viņa mūža garumā, nevis tikai kamēr tie ir mazi un pūkaini un patīk bērniem.

Bet suņi - tajos es saskatu lielāku dvēseliskumu. Tieši lielajos suņos. Vācu aitu suņi, haskiji un citi. Viņi ir kā draugi uz mūžu. Kā ar to bērnības suni - lai cik nepietiekoši daudz es pie viņa braucu, viņš vienmēr, pieejot klāt, apošņāja kurpes, pēc tam saprata, ka savējais un skrēja tik uz riņķi priecādamies. Varbūt man tas liekas tik skumji, jo tas bija agrāks un bērnības laiks, bet tāpat pietrūkst mana drauga. Viņa uzticības, priecīguma. Laikam tāpēc man lielie suņi, ja ar tiem apejas pareizi, asociēsies kā aizstāvji un sargātāji. Ja kādreiz apstākļi ļaus, ņemšu suni no patversmes un mīlēšu un lološu, cik varēšu, jo šobrīd domāju, ka nebūtu gana cienīgi ņemt lielo suni un turēt vienistabas dzīvoklī.

Vēl gribas atcerēties mazos krancīšus - jā, visus tos lāčveidīgoos, rūcošos mošķus, kuri parasti ir blakus veciem pensionāriem un pilsētās tādus suņus par glamūriem neuzskata. Eh. Ne tik ļoti tajā izskatā būtu kaut kas - ja tu to suni cieni un mīli tāpat kā viņš tevi, tu viņu aprūpēsi arī kad viņš būs vecs, sašļucis, nesmuks un lēns, kad viņš vairs nebūs ātrais līdzskrējējs. Kucēns nav Ziemassvētku dāvana saviem bērniem, kuru, ja nepatīk, var izlikt aiz durvīm. Kucēni izaug par suņiem un kļūst par ģimenes daļu. Viņi ir cilvēku draugi, mājas sargi un dzīves līdzgaitnieki.