2

 91  4

Četri jaunieši sadomāja iedzert.

Kā jau katru piektdienu, arī padomju laikos piektdienas bija piektdienas. Tajās cilvēki dzēra tik ļoti, ka tagadējie malaļetkas salīdzinājumā ar viņiem vienkārši pilina sev ribās vienu un to pašu. Toreiz debess bija zilāka, kā musdienu puikas, kas vasaras karstumā sev apliek apkārt šalli un iet puiku medībās. Toreiz smiltis bija krietni siltākas un foršākas. Toreiz jūras putām pat alus mākslīgās putas klāt nestāvēja. Da toreiz vispār cilvēki labi dzīvojās. Tā nu viņš bija. Jā, arī zāle... Bija kvalitatīvāka. Drīzāk, tādas nebija. Būt bija, bet visiem bija pohuj, jo bija tak šņabis un diskotēkas, kurās varēja skatīties, kā sabiedrības čiekuri krata mannā graudus no pupturiem ārā, jo toreiz viss bija kvalitatīvi nostrādāts. Pieraduši bija taisīt dēļus cehos, tāpēc arī meitenēm nebija neviena gala, kur skārties klāt. Toreiz, to piektdien, četri jaunieši - Andris, Valdis, Aldis un Ilmārs sadomāja iedzert, kā nekā mēneša pēdējā piektdiena, pati pēdējā diena vēl - bija jāsvilina kā jau uz mēneša beigām. Toreiz arī prēmiju saņēmēji - krutie kombainieri - jeļi tika ārā no kombaina, lai aizietu pēc prēmijas, jo bija tādā kātā, ka reizēm kultivēja kur vajag un nevajag. Bet puikas tas nesatrauca, jo tam ar to sakars bija tikai tāds, ka Valda fāteris saņēma palučku un vēl no prēmijas iedeva Valdim šņabja pudeli. Ak, jā, jauniešiem toreiz bija pa 16, bet senčiem - pie vienas vietas. Četrotne ap četriem vakarā devās uz centru un domāja, ko darīs - ies tusēt pie iebraucējiem un taisīt disenē īssavienojumus, vai tomēr ies uz skolu piemest pilnu kaklu. Sadomāja tomēr četrotne visai labo variantu - dubultpāli jeb dzert i tur i tur. Vēl jo vairāk, skolā tā baigi rīstīties negribējās. Sākotnēji aizgājuši uz diskotēku, viņi pāris mazgadīgajiem atņēma pa vīna pudelei un sāka dejot. Ilmārs bija romantiķis, tāpēc vienmēr meitenēm teica komplimentus. Vakaram iesilstot, viņš pamanīja pagasta lielāko maitu - Zelmu. To pašu ūsaino Zelmu no 8b. klases, kurai vienmēr patika smieties skaļā zirga balsī. Kad viņi dejoja, zelma smaidija tik plati, ka ūsas pilnīgi ielīda spalvainajās nāsīs, un galu galā izveidojās skats, ka Ilmārs dejo ar ko līdzīgu Hitleram. Ilmāram bija labs ieradums, kutināt meiteni, bet, par cik Zelma bija spalvaina švabra, kuru kutināt varēja tik vietās, kur spalvu nav, viņš sadomāja viņu pakutināt uz pieres. Zelma sāka ķiķināt. Ibio maķ, tas nebija zviedziens, tas bija kaut kas līdzīgs velns sazina kādam baurim. Ilmārs salecās un gandrīz aizgāja ar sirdi. Šī sāka zviegt vēl trakāk! Ilmārs pēdīgi izkliedza frāzi: ''Tev par sirēnu jāiet strādāt! Mērkaķu mātīte!'' Par cik LSPR nebija mērkaķu, Zelma nesaprata uzbraucienu un turpināja zviegt. Vispār jau mērkaķi bija, tikai viņi mācēja maskēties aiz portfeļiem un +7 brillēm, kas automātiski atcēla leģendu par to, ka Ministrija ir džungļi.

Labi, ko nu tur par ministriju. Stāstu četrotne tomēr turpināja skolā, kur kulturālās učenes lēnām dejoja ar skolotājiem vai arī ar teicamniekiem, kam stienis sacēlās pāri olai, bet ēnu tā ar neuzmeta no labajām sajūtām, ko sniedza skolotāju skūtās roķeles. Par cik Ilmāram patika nedaudz mazākas meitenes, viņš uzsauca Valdim: ''Nu! Paprovē ar matenes učeni uzdancot! Moš sanāks, ne?'' Valdis piegāja klāt un teica: ''Kā tu domā - sanāks man?'' Ilmārs lielīgi atsauca: ''Ļoti elementāri, mans dārgais draug! Tikai tā maigi paņem viņu aiz rokas un pasaki, ka viņa šo un to dzīvē dara nepareizi, varbūt sapratīs tavus mājienus!''. Valdis parādija uz viņu kā uz stulbeni un teica: ''Staļina uz tevis nav, Puškins tu! Bet... To par nepareizo darbību es viņai pieminēšu. A kā man teikt?'' Ilmārs atņirdza zobus un pēc gara smiekla teica:''Nu saskati kaut ko viņā nepareizu un pasaki, ka tā nav jādara. Ka jādara kas cits, ka jāieskatās cilvēkā, nu... Vopšem, citādai jābūt, citas lietas jādara... Nekaitini tu mani un ej dejot!'' Valdis diemžēl nebija drosmīgs, tāpēc iztriepa 200 gramus šņabja. Būdams maza auguma čangals, šis ātri bija smaidīgs. ''Jūs dariet nepareizi, jādara i citodi'' - viņš savā Ludzas akcentā sev teica. Nu lobs i. Šis piegāja pie matemātikas skolotājas un sāka lēnām dejot valsi ar šo. Viņai patika, jo Valdim dejot vienmēr bija sanācis tīri kārtīgi. Tikai šoreiz situācija bija nedaudz svīstoša un ļumīga. Te viņš saprata, ko iesāks, te atkal neko nesaprata, bet skolotāja viņu tikmērām sāka kārdināt sūkājot savu rādītājpirkstu. Valdis atcerējās Ilmāra teikto un izsaucās: ''Ko tu to pirkstu sūkā? Pasūkā man labāk pimpi!''

Valdis vairāk nedzēra un arī matemātikā atzīmes neuzlaboja... Stāsts no dzīves.

Komentāri 2

0/2000
Baigais stāsts!
 2  0 atbildēt

  

 0  0 atbildēt