Laikā, kad daba radīja mākslu, arī es biju iegrimis mākslas pasaulē, lasot grāmatu „Stāsti par mākslas vēsturi”, lai gan māksla nav tā nodarbe, kas mani pārlieku aizrauj. Bet ne viss ir tik drūmās krāsās mālēts, jo nu jau laikapstākļi ir daudz vasarīgāki un ir pat cerība, ka sniegs vairs nesnigs. Par pašu mākslu runājot, protams, zinu ļoti niecīgu daļu no tā, ko katram mirstīgajam derētu zināt, kaut gan kultūras vēsturi vidusskolā man mācīja. Protams, mākslas „milžus” es zinu, taču kurš gan tos nezina...
Ja runājam par to mākslu, ko zinu, tad Salvadors Dalī man ir paticis visos laikos, kopš sevi atceros. Viņa gleznas ir vienkārši graciozas. Tomēr šīs grāmatas lapaspusēs viņš tomēr nav iekļauts. Bet ne viņš viens tāds apbrīnojams gleznotājs, tādu ir daudz. Par viņiem arī ir šī grāmata, kura sākas ar 40 000 gadus veciem notikumiem, laikā, kad „tumsai nav ne gala, ne malas, šķiet, naktī tajā var peldēt kā nebeidzamā okeānā”, bet beidzas 2012. gadā „pie laternas staba Pekinā”. Tas viss ir aprakstīts 68 nodaļās. Žēl, protams, ka nav 69. nodaļas... tīri šī cipara dēļ (seksuālā ziņā), bet ne par to, ha!
Grāmata it kā paredzēta bērniem, tomēr tās saturs nebūt nav bērnišķīgs. Tās formāts ir kārtīgas mākslas grāmatas cienīgs un arī noformējums ir ļoti glīts. Dažu mākslinieku gleznas mani tik ļoti apbūra, ka tūlīt prasījās par viņiem uzzināt kaut ko vairāk. Tā, piemēram, Alberhta Dīrera „Lielais velēnas gabals” un Pītera Brēgela Vecākā „Mednieki sniegā”, vai arī Frederika Edvīna Čērča 1857. gadā tapušais darbs „Niagāra”, kur ar otu ir panākts tik dabisks efekts, ka glezna liekas dzīva. Un šādu darbu grāmatā netrūkst. Tā ir pilna ar lielām un krāsainām bildēm, pilna ar stāstiem par māksliniekiem un laiku, kurā tie dzīvojuši. Tās ir labi pasniegtas pasakas par mākslas vēsturi.
---
Linda teica, ka būšot viegli par grāmatu rakstīt, bet es mokos... Bet ar šo grāmatu ir līdzīgi kā ar „Tas ir...” sērijas grāmatām, kuras vari lasīt pat diži neinteresējoties par pašu mākslu, jo var gadīties, ka tādējādi (un tas strādā arī šajā gadījumā) tu sev atklāj ko jaunu, ka atklāj kādu mākslinieku, par kuru pat dzirdējis nebūsi, līdzīgi kā man gadījās ar Magritu. Šoreiz tas nebija tikai viens vien mākslinieks, tie bija vairāki. Un bez iepriekš jau pieminētajiem, es tikai šīs grāmatas iespaidā spēju saprast Džeksona Polloka nozīmi kādā filmā, kuru nesen skatījos....
„Māksla ir mūsu valoda, lai paustu to, kas nav izsakāms (vai ne tik veikli izsakāms) vārdos.”
