Hey, Spocēni! Ļoti ilgi nebiju neko rakstījusi, tāpēc gribēju Jums pastāstīt nelielu atgadījumu.
Patīkamu lasīšanu! 
Gandrīz visiem bērniem taču patīk ierīkot štābiņus jeb tādas vietas kur tu vari pasēdēt viens vai ar draugiem. Man ar māsīcu tāda vieta bija. Štābiņš mums neatradās kokā, bet gan šķūnī, otrajā stāvā. Mēs šķūni mājīgi iekārtojām un parasti siltos vasaras vakaros gājām pasēdēt un parunāties, citreiz nopirkām kaut ko garšīgu un tad gājam uz turieni. Mums ļoti patika mūsu štābiņš, vēljoprojām patīk.
Viss sākās ar to, ka vienu dienu mēs izdomājām nopirkt Coca colu un čipšus ( ''ļoti veselīgi'' 
) un iet uz štābu. Tā mēs arī izdarījām. Viss kā saka bija chill, mēs sēdējām, runājāmies, smējāmies un kopumā gāja ļoti jautri. Tad manai māsīcai vajadzēja uz toaleti un viņa aizgāja, es paliku šķūnī viena. Man apnika sēdēt tādēļ izdomāju noiet lejā, paņemt lecamauklu un palēkāt. Es nogāju lejā . Lecamaukla bija uzkārta uz nagliņas, tāpēc to uzreiz nepamanīju. Kādu mirkli grozījos un meklēju lecamauklu un pēkšņi man uz galvas sāka birt smiltis, bet augšā taču neviena nebija. Es aši aizskrēju līdz māsīcai un pastāstīju viņai to. Viņa arī bija nedaudz noraizējusies. Parcik mums abām kopā nebija tik bail gājām atpakaļ augšā un turpinājām sēdēt. Nepagāja ilgs laiks, līdz pēkšņi ne no tā, ne no šā nokrita dēlis no dēļu kaudzītes kas bija sakrauta mums blakus. Mēs nesapratām kas notiek. Vēlāk aizgājām un to pastāstījām vecmammai un viņa teica, ka šķūņa pirmajā stāvā dzīvoja mūsu vecvecmamma, ka iespējams viņa spokojas. Varbūt tā ir vienkārši sakritība, bet ne man par to spriest.
Ceru, ka Jums šis rakstiņš patika un spiediet + 
