Devītā jūnijā, īsi pirms sešiem, pa jaunatvērtās kafejnīcas durvīm ienāca zilā kleitā tērpta rudmate un teicās, ka viņai pēc stundas paredzēts pasākums. Tā bija jaunā, pozitīvi noskaņotā rakstniece Gunita Lagzdiņa, kurai tikko bija iznākusi grāmata ar nosaukumu „Spēlītes”. Tovakar cilvēku nebija pārlieku daudz, taču pasākums bija patīkams un mājīgs, jo pēc oficiālās daļās beigām kafejnīcā palikušie sasēdās pie kopīga galda un savstarpēji aprunājās par visu ko. Arī es sēdēju pie šī galda. Kaut kādā brīdī es Gunitai biju ieminējies, ka rakstu par grāmatām un teicu, ka noteikti uzrakstīšu arī par viņas „Spēlītēm”.
Pirms Jāņiem Gunita man atrakstīja, sakot, ka ir ļoti nepacietīga un gaida manu atsauksmi. Tajā laikā gan nesanāca pieķerties viņas stāstiem, jo biju apkrāvies ar grāmatām, kuras solīju izlasīt pirms viņas grāmatas. Bet visam savs laiks, tāpēc gada izskaņā izdevējiem palūdzu Gunitas „Spēlītes” un ķēros pie lasīšanas. Pēc tam arī mammai iedevu izlasīt Gunitas grāmatu, lai noskaidrotu, ko par šiem stāstiem domā viņa.
---
Grāmatā ir septiņi stāsti. Tas esot tāpēc, ka Gunitai šis skaitlis ir īpašs. Arī man kādu brīdi septiņnieks bija īpašs cipars, jo abas manas pirmās dzīvesvietas bija ar septīto numuru marķētas. Tagad tas vairs nav tik svarīgs, bet stāsti Gunitas grāmatā tik un tā ir septiņi. Tie visi ir ļoti sievišķīgi, tāpēc arī mamma tos spēja izbaudīt ar daudz lielāku atdevi nekā es. Bet arī mani Gunitas rakstītais neatstāja vienaldzīgu, jo starp visu sievišķo spēju atrast arī glītas rindas un nereti arī pasmieties par sadzīviskajām situācijām.
Piemēram, pirmais stāsts ir par divām draudzenēm, kurām ir sešu gadu starpība. Jaunākā draudzene negribīgi iepazīstina vecāko ar savu draugu Uģi, un, izrādās, Uģis ir vecākās draudzenes pirmā mīlestība. Abi šo faktu noklusē, lai draudzenei nav lieki kreņķi, bet stāsta beigas ir visai paredzamas, jo veca mīlestība nerūsē.
„Negribēju rakties pagātnē, bet tagadnē nebija nekā ievērības vērta.”
Otrais stāsts ir par pāri, kuri grasās precēties. Lai nopelnītu naudu, Nadīnas topošais vīrs dodas strādāt uz ārzemēm. Protams, šādi braucieni gandrīz nekad nebeidzas labi, jo liela daļa mūsdienu sabiedrības ir tik aktīva neuzticībā, ka nespēj pat uz īsu brīdi pabūt prom no mājām, lai ar kādu nepārgulētu. Arī šis stāsts nav izņēmums, lai kā arī negribētos lasītājiem teikt priekšā.
Grāmatas turpinājums ir nedaudz mierīgāks. Nākamajos divos stāstos izpaliek tipiskās dzīves ainas, pie kurām Gunita atkal atgriežas piektajā stāstā. Tajā viss notiek kā romantiskā filmā ar saviem kāpumiem un kritumiem. Līdzīgs ir arī sestais stāsts, kurš ļauj izlasīto iztēloties kā vienu lielu filmu. Bet, jāsaka, arī citi Gunitas stāsti ir tieši tādi, kurus būtu diezgan viegli pārvērts filmās. Laiks, kurā pats uzņēmu īsfilmas (protams, ne romantiskas), ļauj arī tagad bieži izlasītajos teikumos redzēt kā potenciālas filmas ainas. Stāstos netrūkst nekas no tā, ko filmās ir pierasts redzēt.
„Tā nu mūsu dzimumdzīve nīkuļoja kā nekopts dārzs, kurā sākušas zelt nezāles. Un laikam taču es vienīgā apzinājos, ka vajag ķerties pie ravēšanas, nevis meklēt augļus citā dārzā.”
---
Zinot, cik daudz no sevis rakstnieks ir spējīgs ielikt pat visizdomātākajos rakstos, bieži apjautu situācijas, kuras Gunita pati būtu varējusi piedzīvot uz savas ādas. Taču brīžiem stāsti apraujas visnepiemērotākajā vietā, jo sagribas zināt, kas tad notiek tālāk. To teica arī mana mamma, kura šāda veida literatūru būtu gribējusi lasīt kā romānu, kā septiņus romānus. Bet var jau būt, ka Gunitai kādreiz sanāks uzrakstīt arī romānu un tas būs tikpat lasāms kā viņas debijas krājums „Spēlītes”.
