Pavasaris jau pienācis. Rosība sākusies dabā, un darbīgāki arī cilvēki. Viens pēc otra atgriežas gājputni, kārto savas iepriekšējās mājas vai vij jaunas ligzdas, taču viens pāris satraukti riņķo apkārt kaut ko meklēdams... Nejauši palūkojos pa logu un atmiņā uzausa vēl divi notikumi vienā apkaimē, kuros iejaukti cilvēki. Cik gan cilvēks spēj būt mežonīgs! Pēdējais notikums atsauca prātā divus iepriekšējos, kas saistīti ar stārķu izārdītajām mājām.
Bet varbūt es velti satraucos. Izskatās, ka stārķi ir savairojušies daudz. Kā jūs domājat?
Pirmais stāsts.
Jau pagājuši vairāki gadi, taču nevar izdzēst no atmiņas notikušo. Kāds jaunais stārķis bija savainojies, un rūpes par viņu uzņēmās kāda bezdarbniece. Kad stārķis atlaba, visi gājputni jau bija aizlidojuši. Stārķa saimniece turpināja rūpēties par viņu, gādājot pārtiku un iemitinot savā kūtī. Pagāja ziema. Kundze devās darbā uz 4 km attālo pagasta centru. Un tā kādu dienu stārķis sāka pavadīt savu saimnieci uz darbu. Kamēr viņa strādāja, stārķis uzturējās tuvumā. Pastaigājās pa centru, nebaidījās no cilvēkiem. Vakarā abi devās uz mājām. Brīvajās dienās saimniece bija mājās, taču stārķis bez saimnieces mēdza tomēr aizlidot uz centru .Un tad kaut kas atgadījās. Kāda pirmsskolas vecuma meitene tuvojās stārķim( meiteni neviens neatturēja) un spēra ar kāju putnam . Putns ar knābi aizstāvējās. Bļāviens pamatīgs, un tad attapās arī vecāki, ka tāds mežonis ir bīstams viņu lolojumam. Spriedums bija īss un nepārsūdzams. Putns tika noķerts. Savērpts kakls. Saimniece satraukusies veltīgi gaidīja stārķi vairākas dienas, taču stārķis vairs neatgriezās. Tad, kad cilvēki ierosināja, rakstīt raidījumam Bez tabu, viņa lūdza to nedarīt
Otrais stāsts.
Un atkal pavasaris. Tiek novākta vecā elektrolīnija ceļmalā. Uz viena no stabiem jau vairākus gadus mita stārķu ģimene. Taču elektriķus nekas nespēja atturēt, jo jāpilda rīkojums. Stabs vēl pāris gadus stāvēja, bet, stārķi pariņķojuši, neuzdrošinājās tur atjaunot ligzdu. Bez tam jau arī to nevarēja izdarīt, to pat putns atskārta, jo vienīgie atbalsta punkti šķēršņi bija noņemti.
Trešais stāsts.
Pagājušajā gadā stārķis atlidoja 27.martā, taču šogad divas nedēļas vēlāk. Toties cilvēki bija pasteigušies , jo pie mājas tika nozāģēts elektrolīnijas stabs, uz kura jau gadus piecus bija mitinājusies stārķa ģimene.Vadi jau pērn bija novākti. Sezonas laikā, palūkojoties pa logu, mēdzām domās sasveicināties ar stārķiem. Vērojām, kā kārto savu mājokli, cik ilgi perēs, cik varētu būt mazuļu ligzdā, kā vecāki apmāca mazos stāŗķēnus dzīves gudrībām. Šogad stārķi atlidoja tikai dažas dienas pēc ligzdas nogāšanas. Jau ir pirmais maijs, bet stārķi vēl arvien bezcerīgi riņķo ap vietu, kur bija viņu ligzda. Mēģina ligzdu vīt uz tuvumā esošā transformatora mājas slīpā jumta, bet velti ; viss slīd nost. Jau pagājušas deviņas dienas, un stārķi uzbūvējuši ligzdu skursteņa galā netālu no iepriekšējās vietas.
Sakot vienīgi, ka tas sētā varot čūskas atnest, bet nez vai tas pilsētā ir aktuāli.
