Es neceru, ka kāds sapratīs. Atvainojos par haotiskumu, vienkāršī gribējās šīs izjūtas kādam pastāstīt, jo varbūt ir kāds, kas jūtas līdzīgi man. Savas izjūtas stāstu pirmo reizi, tādēļ var gadīties, ka īsti nevar saprast, jo nemāku tās ietērpt vārdos :(
Esmu vientuļa, neviens mani nekad nesaprot. Un kā gan mani var saprast, ja es pati sevi nesaprotu. Es vienmēr sabojāju attiecības ar cilvēkiem. Manī risinās karš starp divām manas būtības daļām. Šīs daļas nespēj apvienoties. Ja es ar kādu par to runāju, mani apklusina un liek tikt galā pašai ar sevi, jo tas esot tikai konflikts galvā, kā teica viens cilvēks: "Domu gājiens, kas pretstatā ar kādu citu domu gājienu," tādējādi noliedzot varbūtību, ka konflikts starp to, kas tu esi pastāv. Bet šis cilvēks kļūdijās. Domas ir domas, tās ir iespējams mainīt, tās ir iespējams kontrolēt. Konflikts galvā ir tikai konflikts starp domām. Ja es kļūdos, droši sakiet man, savas kļūdas es atzīstu.
Bet konflikts starp domām nav tas par ko runāju. Es nezinu kā to nosaukt, kā tas saucas, tādēļ saku konflikts būtībā. Tas pilnīgi atšķiras no personības dalīšanās, tādēļ nepārprotiet. Tātad šis konflikts manī norisinās, varētu teikt, starp labo un ļauno. Pārsvarā virsroku ņem labais... tādos gadījumos esmu jauka, laipna, izpalīdzīga, esmu ļoti līdzjūtīga, pilnīgi jūtu citu cilvēku sāpes, kā savējās. Bet tad, kad virsroku ņem ļaunais, es palieku es pati. Tikai caur manām vēnām, caur visu ķermeni plūst tāds ļaunums, es pilnīgi to jūtu. Es atgrūžu cilvēkus, pasaku skarbus vārdus, un galvenais tas, ka es nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus, kamēr šis ļaunums nepazūd. Un tādā veidā cilvēki novēršas no manis. Un ja godīgi, ja nebūtu šī ļaunuma, es pati novērstos no cilvēkiem.
Jūs varētu teikt, ka tas nav konflikts, ka tās ir vienkārši dusmas, slikts garastāvoklis vai vēl kaut kas, bet tā nav. To, kāds man ir garastāvoklis es nosaku pati. Dusmas ir dusmas, bet šis... Šis ir tīrs, smags un žņaudzošs ļaunums, kuru es nespēju ietekmēt. Brīžos, kad mani pārņēmis šis ļaunums man ir spēcīgi konflikti galvā, jo es saprotu, ka nevar darīt to un to, bet uzvarēt un kko neizdarīt izdodas ļoti reti.
Un runājot par tādām lietām, kā naids, ir jāsaprot, ka naids ir jūtas, bet, piemēram, dusmas ir emocijas. Man nav jūtu. Es nejūtu ne mīlestību, ne naidu, ne pieķeršanos, neko tādu. Vienīgais, kas man ir, tās ir emocijas, un tās pašas paslēptas zem dzelzs maskas. Es nezinu, kas ir skumjas... emocijas vai jūtas, ja jūtas, tad tas ir vienīgais jūtu veids kāds manī eksistē.
Šis viss mani noved nožēlojamā stāvoklī, bet varbūt tās vienkārši ir sekas no tā, ka centās iznīcināt to, kas es esmu? Es nezinu. Mani mēģināja pārveidot. Un jāatzīst, ka daudz, kas iesakņojās, bet saknes nav pārāk spēcīgas, lai iznīcinātu. Tādēļ neesmu ne viens, ne otrs. Esmu pa vidu, un tas ir pats nožēlojamākais, kas vien var būt.
Es neceru, ka mani sapratīs, esmu jau pieradusi, ka neviens nekad nesaprot.
Un dīvaini ir arī tas, ka ļaunās būtibas dēļ es sabojāju attiecības ar cilvēkiem un jūtu neesamības dēļ es nepārdzīvoju, ka kontakts ar cilvēkiem ir beidzies. Bet es pārdzīvoju par to, ko viņiem nodarīju. Es diezgan labi iejūtos citu cilvēku ādā, līdz ar to spēju viņus saprast, spēju izjust viņu rīcības motīvus, viņu domas, viņu sāpes. Bet šādos gadījumos, kad pārdzīvoju par to, ko esmu nodarījusi, es šīs sāpes izjūtu daudz spēcīgāk nekā pats cilvēks. Un tas ir smagi. Un pamazām šīs sāpes pāriet uz nožēlu un morālu/garīgu sabrukumu.
Vai kāds spēj to saprast?
