Par to, ka tuvākajā nākotnē Vilim Līcītim būs jauna grāmata, uzzināju jau pasen un vēlreiz par to pārliecinājos, kad šķirstīju Apgāda Mansards rudens/ziema bukletu, kurā skaidrā latviešu valodā bija rakstīts, ka novembrī sagaidāms Viļa Lācīša stāstu krājums ar nosaukumu „Sekss un vardarbība”. Manas acis iemirdzējās. Toreiz Jānis teica, ka ļoti cer, ka izdosies realizēt visu, kas šajā bukletā ievietots. Un te nu tā ir... Viļa Lācīša jaunākā grāmata, kuru tik ļoti gaidīju.
---
Latviešu literatūrā Vilis Lācītis traci sacēla jau 2010. gadā, kad klajā tika laists viņa debijas romāns „Stroika ar skatu uz Londonu”. Kamēr es savos laukos nonācu līdz domai par šīs grāmatas iegādi, tā jau sen bija kļuvusi par ļoti retu eksemplāru. Pat ibook to dabūt bija teju neiespējami. Taču 2016. gada decembrī es pie šīs grāmatas tiku tieši tāpat, kā tagad – man to iedeva Jānis. Nākamā gada sākumā ar to aizceļoju diennakts ceļojumā uz Stokholmu un vēlāk par to uzrakstīju grāmatu blogā.
Bet iepazīt Vili Lācīti es paguvu jau pirms tam. Strādādams grāmatnīcā, izlasīju gan īso „Pamodināt Lāčplēsi”, gan dullo „Garais ceļš uz Hantimansijsku”. Vēl tikai „Amsterdamas princips” bija palicis neizlasīts. Meitenes gan runā, ka tā neesot tik laba. Bet ko gan viņas zina spriest, ja šīs grāmatas vienmēr ir bijušas diezgan vīrišķīgas. Un tieši tāda ir arī Lācīša jaunākā grāmata...
„– Kārtīgai maukai, – Lisijs turpināja, – ir jāsaprot, ka vīrieši ir ģenētiski programmēti par kuiļiem. Programmēti drāzt visu, kas kustas. Mēs neesam vainīgi, tie ir gēni un viskautkas tādā garā. Es pats neko neizdomāju, zinātnieki visu sen pierādījuši.”
---
Pagājušā bija „Prozas lasījumu” nedēļa un, pirms devos uz festivāla atklāšanas pasākumu, piekāpu Alberta ielā 11, lai paņemtu savu sarunāto grāmatas „Sekss un vardarbība” eksemplāru. Labprāt uz Mansardu būtu aizgājis jau dažas dienas iepriekš, kad tur ciemojās pats Vilis Lācītis un sniedza autogrāfus. Bet, ko tad nu vairs, ir jāiztiek bez autora ieraksta, ja vien kaut kad nav plānots uzrīkot grāmatas atvēršanas svētkus, kas nemaz nav tik peļama lieta.
Grāmatā es ieslīgu nevilcinoties, pat neskatoties uz to, ka ārā nedaudz sniga. Sasmējos jau lasot „Intro”, kur stāv rakstīts, ka „Iesākumā nebija eksistējis nekas, tikai tukšums un Lielais Celtnieks.” Sajuties vientuļš, „Lielais Celtnieks izlēma rīkoties. Viņš sadalījās daudz mazos proletāriešos. Tā radās agronoms Agris...” Ha. Un pēc tam grāmata aizrit „uz priekšu kā uz spoles uztīts elektriskais kabelis, ko pagrūduši ripot lejup pa lēzenu nogāzi.” Stāstu ir daudz, tāpēc nav iespējams izteikties par visiem, kā to nereti mēdzu darīt. Varu tikai piebilst, ka grāmata ir pilna ar filmu cienīgiem sižetiem (Un šeit es nerunāju tikai par stāstu „Vitiņa”, kurš jau pašos pamatos ir gatavs filmas scenārijs).
„Darbu pabeidzis celtnieks ir sīka vienība. Viņam ir vajadzīga nauda, bet klīnim no viņa vairs nevajag neko.”
---
Grāmata ir sadalīta trīs nodaļās, no kurām divas („Brigāde” un „Šeit un citur&rdquo
ir ar īsākiem un garākiem standarta stāstiem (un dzejoli), bet trešā („Divi vingrinājumi un viens īsais&rdquo, kā liecina pats nosaukums, ir mēģinājums rakstīt citādāk. Viens ir vingrinājums slepstikā, bet otrs – detektīvistikā. Jāpiebilst, ka, īsi pirms biju ticis līdz otrās nodaļas beigām, apgāds savā instagram kontā publicēja bildi, kurā atklājās, ka krājuma titulstāsts „Sekss un vardarbība” ir cenzēts. Un ne tā, ka tas būtu uzrakstīts un tad izcenzēts, bet... Stāsta nemaz nav. Kā liecina datums zem tā, Lācītis šo stāstu ir iesācis rakstīt 2013. gadā Oksfordā, bet 2015. gadā Rīgā attapies, ka tas nav pabeigts, un, visticamāk, nezinādams, ko ar to iesākt, atstājis stāstu nepabeigtu. Arī man ir daudz šādu stāstu, kuriem sākums ir, bet, gadiem ejot, esmu aizmirsis, ko gribēju rakstīt pēc tam.
---
Kad sāku šo krājumu lasīt, viss, ko spēj domāt – tas tik ir viens sasodīti labs veču gabals. Meitenēm, kas to ņēmās apskatīt, teicu, ka šī noteikti būtu laba dāvana jebkuram vecim, jo grāmatā ir vietas, ko pašas sievietes varētu nenovērtēt. Un tam vecim pat nav jābūt celtniekam, nē, viņš var būt jebkas. Es ietu vēl soli tālāk, sakot, ka viņš pat var būt viens no tiem nejēgām, kuri grāmatas vispār nelasa. Bet šī grāmata viņu noteikti aizraus. Stāstos ir tik daudz vīrišķības, tik daudz sulīgas sarunvalodas un tik daudz veču būšanas. Apspēlētās situācijas dažbrīd ir prātam neaptveramas, bet tai pat laikā – ikdienišķas un reālas. Grāmata smīdina katra teikuma galā. Un neviļus tev gribas atvērt alu, jo, „kur tas redzēts, ka pudeles tik ilgi pēc veikala stāv aizkorķētas?”
„Cik šodien nodzeršu, tik jaunnedēļ nopelnīšu, tā ka dzeršanai šķēršļu nav. Labs meistars var visu.”
Es nekad neesmu bijis celtnieks (Bet agrāk man bija iesauka Garais, gluži kā vienam no grāmatas varoņiem). Un pat celtniecības darbos līdzās stāvējis esmu vien retu reizi. Es arī nezinu lielāko daļu lietu, kas grāmatā tiek minētas šīs profesijas sakarā. Taču izlasītās ainas saredzēju skaidras un klātesošas. Sajutu tos putekļus, kad mašīna traucās pa zemes ceļiem („logā aiz busa redz tikai pelēku, vālos mutuļojošu Latvijas lauku putenļu sienu.&rdquo un āmura bliezienus, kad tika grautas mājas sienas. Pat noreibt es spēju līdz ar varoņiem šajos stāstos.
---
Bet tas nebūt nenozīmē, ka sievietēm no šīs grāmatas būtu jāturas pa gabalu. Nebūt ne, jo, piemēram, „Bukālā administrācija” ir par divdesmit sešus gadus veco Anniju. Un krājumā netrūkst epizožu, kuras sievietes izbaudītu. Bet tas jau ir katra paša ziņā, ko lasīt un ko dāvināt savam vecim...
„Ārā tālas ēkas veido gaismas pērļu virteni, kas skrien ceļam līdzi te vienlaidus, te ar pārrāvumiem.”
par uzcītību+8
