Liekas tas bija tālajā 1999. gadā, kad sāku iet vidusskolā, proti, 11. klasē. Tas bija septembris, brīvdiena, liekas, ka sestdiena. Silta rudens diena un kā jau nereti šādos apstākļos tiek domātas dažādas nerātnības, kurās neiztrūkstošs viesis ir alkohols. Mēs vietējie, ''rajončika'' turētāji, parasti bijām kādi 6-7 čaļi un vienmēr neiztrūkstošas bija 3 meitenes. Kopēji darbi un nedarbi, kopējas atpūtas, bezgalīga jautrība un smiekli, kā jau pusaudža gados. Tie, kuri dzimuši 80ajos saprot, ko es cenšos pateikt un katram ir savas atmiņas par šo fantastisko laiku. 30 gadnieki atpazīs tādus atslēgas vārdus jeb zīmolus kā “Quattro”, “Manastirskaja Izba”, “Radio SWH alus” utt.. Pasaule bija fantastiski skaista. Pietika ar vecāku doto kabatas naudu 0.50 santīmiem, lai nopirktu cigarešu paciņu un vienu alu, nu maksimums 0.55 santīmi.
Tátad konkrētāk par šo saulaino septembra dienu: Sametām katrs savas bagātības kopējā katlā un, ilgi nedomādami, čāpojam uz vietejo bodi pēc kaut kā garda. Bijām ekstāzē, jo katram sanāca pudele, liekas, ka tā pati, vecā labā “Izba” un pat palika vēl naudiņas pāri, kas tikai pastiprināja drošības sajūtu, gadījumā, ja nu vēlāk pietrūkst. Ta nu mēs bariņš, veiksmīgi iepirkušies, devāmies uz vienu no savām apmešanās vietām, saucamo “pažarku”. Vieta bija laba, varējām pārredzēt mūsu galvenās ielas, kurš aiziet, kurš atnāk un tamlīdzīgi. Tieši tajā dienā man bija sarunāts randiņš ar vienu meiteni, vārdā Līga, kuru biju iepazinis iepriekšējā nedēļas nogalē dienas diskotēkā. (agrāk Liepājā bija klubs “Pablo”, kurā norisinājās diskotēkas pa dienu, speciāli tīņiem līdz 18 gadiem. Visi sīkie vienkopus un citi nemaz nenāca, jo paši jau saprata, ka pie sīkajiem tāpat darīt nav ko) Vīniņi jau atkorķēti un katrs ar salmiņu sūknējam savu laimes dziru, neaizmirstot arī iepīpēt neskaitamas “dziļumbumbas”. Bijām jau diezgan iesiluši, kad ieradās Līga. Iepazinusies ar maniem draugiem, mana simpātija mūsu sejām lika atplaukt vēl vairāk, izvilkdama no somas, vecākiem nočieptu “Bacardi” rumu. “Bacardi”...tā bija diena, kad vairākums no mums pirmo reizi dzēra “Bacardi”. Atceros, ka jutos ļoti lepns, ka tieši mana meitene atnesa “Bacardi”, tādējādi viņa sev nodrošināja cieņu un respektu manu draugu acīs. Rumam par uzdzeramo, protams, kalpoja vīns. Rums, vīns, cigarete, vīns, cigarete, rums. Pie pusizdzertas ruma pudeles, sekoja arī pirmās bučas no Līgas. Mans reibums kopā ar patīkamo satraukumu, bija iemesls tam, ka uznāca vēlme iet pacīnīties ar “brūno lāci”. Līdz manām mājām bija aptuveni 200 metru, bet mēs bijām tik romantiski iekārtojušies, ka nolēmu nedaudz apspiest savas vēlmes, jo Līga bija pirmajā vietā, nevis kaut kāds lāča kungs, kurš pieteicies nelaikā. Tomēr, ja ruksis ir izlēmis skatīt savu saimnieku vaigā, tad agri vai vēlu viņš prasīsies arā bez atļaujas. Pat ļaunakajos sapņos nepieļāvu tādu domu un turpināju ignorēt rukša kungu. Vienīgi, starp mūsu čabināšanos, biju spiests klusi jo klusi, pēc iespējas neuzkrītošāk, palaist gāzes jeb noraut zobu. Zobi nāca vairāk nekā gribētos, sāku jau skatīties draugu virzienā, aizrādot un nosodot par sabojāto gaisu, tādējādi radot Līgai priekšzīmīgu iespaidu, pastiprinot arvien dziļākas simpātijas. Pienāca brīdis, kad tomēr sapratu, ka ilgāk vilkt garumā vairs nevaru un nedrīkstu, bet man ar ruksi domas nesakrita, tas bija nolēmis padoties tagad un tūlīt. Lācēna nopietnos mājienus es sapratu, kad norāvu pēdējo zobu, līdz ar to maisam gals bija jau vaļā jeb jutu, ka pamazam sākas process, kura brīdī būtu vēlams atrasties uz poda, vēlams bez biksēm. Apzinādamies situācijas nopietnību, skrēju fiksi uz tuvējo garažu, kurā mēs mēdzām nokārtoties pa mazam. Nepaspēju. Ieskrienot garažā sapratu, ka neesmu tur viens pats, bet gan kopā ar ruksi biksēs. Stāvēju vismaz minūti nekustīgi, ar platām kājām, domādams, kā lai ērtāk tiek vaļā no nevēlamā īrnieka. Kājās man bija tikko svaigi iegādātas treniņbikses, ar spiedpogām, kuras bija jauns modes kliedziens. Pirms mirkļa vēl draugiem lielījos, cik foršas un ērtas tās ir, bet tagad tās bija piedirstas,žēl, ka ne apdrošinātas pret nelaimes gadījumiem. Pēc apdomāšanās darīju šādi: novilku treniņbikses līdz potītēm un mazās bikšeles….mazās bikšeles nolēmu nodedzināt. Tik tālu viss bija gludi, jo lielakā katastrofa jau bija apenēs, vismaz lielās bikses un kājas pagaidām vēl bija tīras. Paņēmis lēni, prātīgi šķiltavu no kabatas, sāku vienu malu dedzināt. Nodedzināju un ar kreiso roku turēju pārdedzināto vietu, lai ruksis neizkrīt priekšlaicīgi un nesasmērē mani. Laikam nebiju kārtīgi izplānojis, jo nodedzinot otru pusi, loģiski, ka lavīna sāka gāzties uz leju, respektīvi, viss smaguma centrs krita pa sānu ārā. Trakākais ir tas, ka sūdkungs nebija nekāds cietais foršais, vienvārdsakot biju sūdos līdz ausīm... Beigu beigās dabūju apenes nost, bet ne tā kā būtu gribējis. Kājas, trennuškas, pat rokas...viss nokakāts. Spalvas arī dabūja ciest, bet tas uz tā fona bija sīkums. No laimes būtu apraudājies, ja man tajā brīdī būtu bijušas mitrās salvetes. Nebija pat avīze, kur nu vēl mitrās salvetes. Biju tuvu nervu sabrukumam. Mežonīgā ātrumā tiku vaļā no lielākajiem rukšiem, aši steidzu stellēt lielās bikses kājās. Ar asarām acīs skrēju uz māju mazgāties un pārģērbties. Tas arī nebija tik vienkārši, jo dzīvoju tādā mājā, kurā nebija ūdens. Tas bija jānes no ūdenspumpja, kurš atradās kvartālu tālāk. Tas nozīmē, ka ūdens jāsilda un jāmazgājas bļodā un tas ir diezgan laikietilpīgi, bet, lai dabūtu smaku ārā, izvēles nebija. Viss beidzās labi un neviens neko nenojauta. Tikai vaicāja, kapēc esmu bikses pārvilcis. Atbildēju, ka negribējās nosmērēt, jo kā nekā jaunas.. :)
Biksēm mūžs bija īss, tikai pec izmazgāšanas pamanīju diezgan nepatīkamu caurumu. Degošie sūdi bija darījuši savu. Savukārt pēcpusdiena turpinājās. Līgas bučas lika aizmirst visus pārdzīvojumus, kuri bija notikuši pusstundu atpakaļ.
Tā bija viena no jaunības epizodēm, kuru noteikti atcerēšos visu mūžu.
brunais lacis, sudakungs, lielais ruksis. Bet nu ļoti foršs raksts. Tikai žēl ka vairāk nav tādu klubu
