Nesen visai aktīvi tiku meklējis kādu teātra izrādi, kuru būtu vērts apmeklēt un starp visu pieejamo materiālu pamanīju to, ka Latvijas Nacionālajā teātrī drīzumā gaidāma izrāde „Savādais atgadījums ar suni naktī”. Zināju, ka ir tāda grāmata, kurā pie Baibas reiz biju ieskatījies, bet man šīs grāmatas tobrīd vēl nebija. Bet bez izlasīšanas uz izrādi iet kaut kā negribēju. Tomēr dažas dienas vēlāk es grāmatu pamanīju Otrajā elpā un uzreiz to iegādājos. Jāņa Rozes apgāds šo grāmatu ir izdevis pat divas reizes (2005. un 2012. gadā) un decembra izskaņā pie manis nonāca pirmais tās izdevums, kurš no otrā atšķiras tīri vizuāli. Ja nemaldos, brīdī, kad grāmatu pirku, plauktā bija abas versijas un pat cenas tām bija vienādas. Es tomēr izvēlējos 2005. gada variantu, kurš mani uzrunāja daudz vairāk.
Rakstīt par šo grāmatu nebiju domājis. Arī tagad par to rakstot domāju tikai par to, vai tiešām ir vajadzība pēc šiem teikumiem. Bet var jau būt, ka kādam tomēr noderēs šis īsais apskats... Sākšu ar to, ka galvenais varonis Kristofers ir tas, kurš it kā raksta šo grāmatu un viņš ir nolēmis savām nodaļām izmantot pirmskaitļus, tāpēc grāmata nesākas ar 1. nodaļu, bet gan ar 2., kurai seko 3., tad 5., 7., 11. utt. Dienā, kad to iegādājos, es iesāku arī lasīt. Neticami raiti man gāja ar pirmajām 50 lappusēm, bet tad es apturēju savu lielo ieskrējienu, jo man bija citas grāmatas, kuras tobrīd lasīju un gribēju ātrāk pabeigt.
---
Grāmata sākas ar kaimiņienes suņa nāvi. Pēc tam Kristofers atklāj, ka grāmata, kuru viņš raksta ir „asiņains šausmu romāns.” Viņa skolotāja ir vienīgā, kura zina, ka viņš ko tādu raksta, viņa pat iesaka „uzrakstīt ko tādu, ko pašam gribētos lasīt.” Viņa arī saka, ka „grāmata jāsāk ar ko tādu, kas saistītu cilvēku uzmanību” un tāpēc Kristofers iesāk ar nogalināto suni, sakot: „man grūti iztēloties ko tādu, ko neesmu piedzīvojis.” Pēc tam arī atklājas tas, ka Kristofers nav vesels. Kad uz nozieguma vietu atbrauc policija, Kristofers pamanās iesist arī policistam, jo šis viņu bija paņēmis aiz rokas. Iesākumā šī pieskaršanās nepatika neliekas tik apgrūtinoša, jo viņa tēvs, piemēram, apskāvienu aizstāj ar plaukstas pastiepšanu pretī dēlam. Viņi pieskaras viens otra pirkstu galiem un tas ir tāds kā apskāviena aizvietotājs. Tomēr grāmatas beigu daļā tas kļūst neciešami, īpaši tad, kad bērns būdams viņš atgrūž pat savu māti, kuru nebija redzējis jau ilgu laiku un kura arī viņu nebija redzējusi. Dažbrīd, neskatoties uz to, ka tā ir slimība, gribējās Kristoferam iesist. Goda vārds. Bet tikai romāna beigās. Un līdz tām bija jānonāk.
Līdz tam sižeta līnija bija tāda, ka Kristofers centās atrisināt šo dīvaino slepkavību, bet par to uzzina viņa tēvs un aizliedz viņam to turpināt. Tikmēr skolā viņš sagrib nokārtot A līmeņa eksāmenu matemātikā, kas arīdzan aizņem lielu daļu šī romāna, kurā Kristofers stāsta daudz gudrību, kas gan ne vienmēr ir saistītas ar matemātiku, kura personīgi man nekad nav patikusi. Kā jau bērns, lai cik gudrs un paklausīgs viņš arī nebūtu, Kristofers izdomā viltīgu paņēmienu apiet tēva liegumu un turpina iesākto. Notiek saruna ar kādu kaimiņieni un tā noved pie jauniem atklājumiem saistībā ar Kristofera dzīvi.
Pēc tēva stāstītā Kristofera mamma bija mirusi, bet tā nebija gluži taisnība, tādēļ sākotnējais izmeklēšanas sižets nedaudz izmainās brīdī, kad tēvs atņem viņam kladi, kurā top šī grāmata. Laikā, kad tēva nav mājās, Kristofers cenšas atrast savu kladi un pamanās atrast arī vēstules, kuras adresētas kaut kādam Kristoferam. Vienu no tām viņš savāc pie sevis un vēlāk arī izlasa. Tas viņu samulsina, jo tā ir no mātes. Dabūjis izlasīt vēl dažas vēstules, viņš apjauš, ka tēvs ir melojis un viņa māte tobrīd dzīvo Londonā. Tā nu viņš aizbēg no mājām un patvaļīgi dodas meklēt ceļu uz Londonu, lai gan uz apkārtējo pasauli raugās ar savādāku skatienu, kur viņam sveši cilvēki un nepazīstamas vietas izraisa panikas lēkmes. Bet līdz tam grāmata bija visai vienkārša, bet interesanta.
„Reizēm mūs kaut kas skumdina un mums negribas citiem atklāt, ka mūs tas skumdina. Mums gribas to turēt noslēpumā. Vai dažkārt mēs esam bēdīgi, bet paši neapzināmies, ka esam bēdīgi. Un sakām, ka neesam. Bet īstenībā esam gan.”
---
Izrādās, ka Kristofera mātei ir bijusi mīlas dēka ar tās kaimiņienes vīru, kuras suns ticis nogalināts. Un tajā visā ir iesaistīts viņa tēvs. Bailēs no tēva meliem, Kristofers nakti pavada paslēpies aiz šķūņa, bet tad uzsāk savu piedzīvojumu bagāto ceļu uz Londonu. Jau parastam puikam tas būtu bijis drosmīgs gājiens, bet tā kā Kristofers nebūt nav parasts puika, viņam šie meklējumi ir gana bīstami un nepatīkami. Stundām ilgi viņš cenšas tikt galā gan ar sevi, gan apkārtējo vidi šajā sev nezināmajā piedzīvojumā. Un neiztiek arī bez policijas klātbūtnes. Galu galā viņš atrod ceļu līdz mātes mājai, satiek viņu un kādu brīdi paliek tur. Arī tēvs ierodas un tādēļ izceļas neliels skandāls. Kristofers gan ir sagatavojies ar robotu nazi, bet, par laimi, viņam to nenākas likt lietā.
Kaut kad pēc tam māte kopā ar Kristoferu aizbēg no Londonas un no sava mīļotā. Sākotnēji viņi ievācas bijušā vīra mājā, bet pēc tam – paši savā miteklī. Un beigas, kā jau varēja paredzēt, bija laimīgas. Kristofers nokārto savu A līmeņa eksāmenu utt. Un te nu ir viss šī romāna izklāsts, kurš, ja kāds to lasa, atklāj vairāk nekā būtu vajadzējis atklāt. Ceru, ka tiem, kas šo lasīs, nebūs asarās jāizplūst par nodevīgajiem atklājumiem vēl pirms grāmatas iepazīšanas. Bet tiem, kas to jau ir lasījuši, tas varētu būt pavisam īss ieskats pagātnē, ja nu grāmatas saturs vairs nav palicis prātā. Atā.
