Sapņojošo - atmiņu dzelzceļš.1

Mums toreiz bija astoņi, deviņi, varbūt desmit gadi. Dzīvojām ciematā, kur garām aizlocījās dzelzceļš puslokā. Kaut kājām bija jāiet gandrīz divi kilometri, stacija un tās apkārtne mums bija kā rotaļu laukums reizēm. Tur bija sava neparasta gaisotne un aura. Lejpus stacijai, kur sliedes sazarojās, līkumā bija luksafors, tur mēs izveidojām savu pasauli. Gaidījām, klausījāmies,vērāmies gaismās. ,,Sarkans, sarkans...Sarkans!'' Nopūtāmies. ,, Zaļš, zaļš!'' ,,Nāk, nāk!'' Pēkšņi sirsniņas sāka sisties straujāk. Mums, mazajiem knēveļiem tas bija kā vesels piedzīvojums - redzēt lokomotīvi, kas vilka veselu sastāvu vagonus... Signāls no sarkana pārlija uz zaļu. Sastingām un klausījāmies. Tālumā varēja dzirdēt rūcam motoru un sliežu klandoņu. Tā tuvojās, troksnis pieauga. Līkumā, dūmu mutuļus kuldama, gaismām spīdinot, lēnām, pavisam nesteidzīgi, parādījās lokomotīve. Pietuvojoties mums, tika padots svilpiens sveicienam. Mums. Mūs sveicināja. Mēs sajutāmies tik svarīgi. Sastāvs traucās mums garām, līdzi nesot vēju un smilšu mākonīti. Kļuva klusāk un klusāk. Pazuda atkal līkumā. Sarkans.
Apmierināti, sagaidījuši kāroto, devāmies mājās, jo zinājām, nākošais nebūs tik drīz. Tie šeit staigāja reti- pasažieru vilciens no rīta un vakarā. Reizumis parādījās un tālumā aizklīda pāris kravas sastāvu... Lēnām, nesteidzīgi.
Laiks ritēja tik strauji, pieaugām, sākās skolas gaitas, un mūsu rotaļu vietu vairs neapmeklējām, nebija laika, mācības. Par to pat bijām aizmirsuši. Vien reizēm, ejot mājup, dzirdējām tālumā kā pērkoni dudinām vilcienu. Bet vairs tam nepievērsām uzmanību. Laiks ritēja un ritēja. Izlaidums. Un lielā dzīve mūs aiznesa katru uz savu pusi. Gāja gadi, mainījās varas. Ziemas, vasaras...Dzīve mutuļoja.
Reiz, pavisam nejauši, atkal iegriezos savā dzimtajā pusē. Nolēmu izstaigāt bērnības takas, pakavēties atmiņās. Līkumu līkumiem, cauri lejām, augšup pakalnos veda meža taciņa. Mežs smaržoja pēc rudens. Nesen bija lijis. Uz zāles stiebriem gulēja rasas lāsītes kā mazas pērlītes. Cauri sūnām kā nebēdnīgi saules stariņi laukā spraucās dzelteno gaileņu cepurītes. Ieelpoju, dzestro, bet tik tīro gaisu. Solis pa solītim, taciņa mani pavisam negaidot mani noveda līdz mūsu bērnības rotaļu vietai. Sarkans. Dega sarkans. Tērauda sliedes, bērnībā tik spoži vizošās, saules gaismā, tagad bija aprūsējušas, par pagātni, sapņojošas. Klusums. Tāds savāds, gaidīju, varbūt iedegsies zaļš...Varbūt tālumā saklausīšu tik pazīstamo, bet piemirsto lokomotīves bubināšanu un klandoņu, kas tuvosies... Klusums. Cerību pilns, aizstaigāju līdz stacijas ēkai. Man pretī, laipni sagaidot, iznāca sirma kundze - bijusī pārmijniece, vēlāk dežurante, stacijas priekšniece. Protams, kārtīgi paaugušo zeņķi neatpazīdama, sasveicinājās. Ievērojusi mani staigājam un pētot apkārtni, apvaicājās, ko tad es tā klīstu. Sāku stāstīt, kā mēs toreiz bērni te dienām dzīvojāmies, gaidot vilcienu. Bet tagad tāda pamestības sajūta un tukšums. Ar asarām acīs sieviete stāstīja.
Augusta sākumā stacijā pa sliedēm devās pēdējais vilciens. Līnija tika slēgta. Viņa, Annas kundze, neaizgāja paskatīties, kā līdz ar pēdējo vilcienu aiziet divdesmit pieci dzelzceļam atdotie darba gadi. Tik ļoti viņai sāpēja sirds. Tagad tukšums. Vairs nav nekā. Drīz nojauks! Sāka līt. Atvadījos un devos prom.
Pagāja gandrīz divdesmit gadi, ierados atkal apciemot dzimto pusi. Atmiņu dzīts aizsoļoju līdz stacijai. Tukšums. Ēkas izdauzītajos logos, staigā vējš pavasara rītausmā un spēlē paslēpes, ik pa laikam gaisā pametot aizkaru atliekas. Perons, kādreiz tik dzīvības pilns, nu guļ kluss, ieaudzis zālē, atmiņās tik bērnu čalas, soļi, dzīvība, laternu gaisma. Netālu zālē nokritusi guļ metāla plāksnīte ar uzrakstu
,, lokumatīve '', otra vēl turas piestiprināta pie betona stabiņa, latviski - ,,lokomotīves apstāšanās pieta.'' Un vecais koka soliņš, uz kura tik daudz ir sēdēts, māj atvadas. Notraušu asaru no vaiga, dodos prom pa uzbērumu, kurš kā ar arklu uzarts, sliežu vairs nav...Apstājos pie bērnības spēļu vietas, signāla vairs nav, tik pāris gulšņi, tālumā uzbērums met līkumu, jau aizaugt krūmiem sācis, un zālē mazliet noslēpies, nepamanīts, guļ piketstabs.
Luksoforā sarkans! Sarkans! Dzeltens! Zaļš...Zaļš! Nāk, nāk...Sirds sāk sisties straujāk. Tālumā dzirdama tik labi pazīstamā bubināšana, klandoņa. Tuvojas...Tuvāk, tuvāk! Nesteidzīgi līkumā parādās, padodot svilpienu - sveicienam... Veltīts visiem, kas bija saistīti ar dzelzceļa līniju Liepāja - Alsunga - Ventspils 1944. -1996. Gatis Pūce