…Šis stāsts veltīts cilvēkiem, kuriem nebija lemts piedzīvot visu to , ko mēs katrs saucam dzīvē par PIRMO REIZI….
Kā jau katru gadu, gandrīz ikvienā mācību iestādē tiek rīkotas skolas organizētās klases ekskursijas. Arī mana skola nebija izņēmums. Atceros, ka tās bija īpašas dienas, kuras vienmēr gaidīju ar lielu nepacietību.
Viss vienmēr sākās ar klases audzinātājas paziņojumu par naudas vākšanu skolas ekskursijai - audzināšanas stundā. Tieši tanī brīdī sākās īstas, neviltotas, kopīgā prieka gaidīšanas dienas.
Nu protams, kā jau tas bieži Latvijā gadās, ne vienmēr visu klasesbiedru vecāki varēja atļauties apmaksāt savam bērnam klases ekskursiju. Šī iemesla dēļ daži no maniem klasesbiedriem ļoti skuma, nojauzdami, ka šajā klases kopīgajā braucienā viņi nevarēs piedalīties. Mūsu klases audzinātāja gan vienmēr centās rast iespēju un tikšanu visiem, taču ne viemēr tas bija iespējams.
Vai Jūs atceraties tās sajūtas kas uzvirmo krūtīs brīdī, kad audzinātāja uzrunā klasi atgādinot, tā starp citu, ka ir vēl daži kuri nav samaksājuši par skolas ekskursiju? Bet Tu ļoti labi zini, ka tavi vecāki to varbūt nemaz nespēs, jo ir svarīgāki maksājumi. Taču neskatoties uz to klasē vienmēr atskanēja vārdu salikumi - samaksāšu rīt….bet es parīt….man vecmamma nākošnedēļ tikai varēs samaksāt…. Un vēl un vēl daudz līdzīgu izsaucienu…cerību.
Gaidāmā ekskursija bija centrālā apspriešanas tēma manā klasē. Ko mēs darīsim, kurp dosimies, ko apskatīsim, ko kurš ņems līdzi, kādi termosi, kādas maizītes (un jāsaka, ka klasesbiedru maizītes vienmēr šķita vilinoši gardākas), kādas drēbes jāvelk utt. Tajā laikā mēs neapspriedām mobilos telefonus, portatīvos datorus un WiFi pieejamību autobusā, jo tādu mantiņu vienkārši nebija. Labi, ja kāds “faņtiks”, “tetris”, “yoyo” vai spēle, kurā Vilks grozā ķer oliņas Taču mums bija par ko runāt un ar ko nodarbināt savus radošos prātus, par kuru radošumu nevienam vien skolotājam nācās priecāties, atskaitoties skolas direktora kabinetā. Jā, arī es savas 5 kapeikas ielaidu direktoram tieši starp acīm, pie kam burtiskā nozīmē. Varbūt kāds atcerās - bija tādas plastmasas spēļu pistoles, kurās varēja likt plastmasas rimbulīšus ar tukšu vidu un šaudīties. Nu lūk, izrādījās, ka 5 kapeika ideāli atbilst šim izmēram. Tagad, ja tā aizdomājas, direktors varēja kļūt par pirātu. Protams, pistoli man atņēma - vairāk es nešaudījos.
Tajā rudenī kopā ar klasesbiedriem uzsākām mācības Slokas pamatskolas 3. klasē, pie mūsu klases audzinātājas Kristiānas. Ja nemaldos, tas bija 1993.gads un man bija tikai 10 gadi. Šī skola bija un ir ļoti laba skola ar izciliem pedagogiem. Un kā izrādīsies vēlāk, tad man pat fizkultūru pasniedza tolaik vēl tālā nākotnē topošā, valsts prezidenta Valda Zatlera tētis Līgonis Zatlers. Ļoti stingrs skolotājs, bet bezgala sirsnīgs, atbildīgs un ar labu humora izjūtu. Skolotājs sevišķi izcēlās ar savām asprātībām, ja kādam nebija līdzi sporta tērpa… …nu jūs jau paši zinat , ko tādās reizēs prasa un ko skolnieki atbild …. Atgriežamies pie stāsta…
Tajā gadā septembris bija īpaši silts un saulains. Jau trešo gadu paralēli mācījos Jūrmalas mūzikas skolā. Un kā par spīti tieši ekskursijas dienā, sestdienā, man bija jākārto eksāmens vijoles specialitātē. Mūzikas skolā sestdiena ir tāda pati diena kā visas pārējās, ar vienu atšķirību, ka šajā dienā nav jāiet uz “parasto” skolu. Tā nu pēc lieliem bērna pārdzīvojumiem un asarām, manai mammai izdevās sarunāt ar skolotāju, ka tajā sestdienā, uzreiz pēc eksāmena, plkst. 10.00, mani “savāks” Majoru stacijas pieturā. Šī gada ekskursija bija paredzēta uz Siguldu, tādēļ veiksmīgi sanāca, ka mūzikas skola ir tieši pa ceļam uz ekskursijas galamērķi.
Tās dienas priekšvakarā es cītīgi gatavojos savam pusgada eksāmenam vijoles specialitātē. Īpaši daudz laika, jūsmot par ekskursiju, tajā vakarā nebija. No rīta bija agri jāceļas, lai visu paspētu. Parastie ikrīta rituāli- brokastis, balts krekls, vijole un dodamies. Bija jāmēro 6,5 km garš ceļš ar mašīnu līdz Slokas stacijai un vēl 12,5 km ar vilcienu līdz mūzikas skolai Majoros. Todien man līdzi brauca mamma, lai pārliecinātos, ka es laikā nokļūstu skolā un vēlāk arī norunātajā tikšanās vietā ar klasesbiedriem.
Priecīgs un gandarīts par -9- eksāmenā, sapakoju vijoli un kopā ar mammu steidzāmies uz norunāto tikšanās vietu. Minūtes ļāva un lutināts tiku ar Jomas ielā esošās kafejnīcas "Pingvīns" frīzera saldējumu kraukšķīgā vafeles konusiņā (pa ceļam). Kas bērnam vēl priekš laimes vairāk vajadzīgs!?
Ātrā solī soļojām uz norunāto tikšanās vietu Majoru stacijā. Ieradāmies 10 minūtes pirms norunātā satikšanās laika, tādēļ bez stresa, mierīgā garā gaidījām autobusu. Atceros kā sēdēju nemierīgs uz soliņa pieturā un domāju, kāds gan atbrauks autobuss, dzeltenais vai jaunais, sarkanbaltais IKARUSS vai varbūt noveiksies un mana klase būs tikusi pie NEOPLĀNA … tik satraucoši ….Nu kur viņš ir?
Autobusam bija jābūt plkst.10:00... bet nu jau vairāk kā 15 minūtes tas kavējās. Nu īpaši panikā vēl nekritām, jo mazums, kāds sastrēgums, vai kāds klasesbiedrs aizkavējies… gan jau tulīt būs, mamma mani mierināja.
Varētu padomāt, vai tad tik grūti bija piezvanīt un uzzināt, kas un kā, un cikos būs? Nu nav jau grūti, ja vien tajā laikā būtu bijuši mobīlie telefoni… nekādu iespēju no ielas piezvanīt. Kā zinātniskās fantastikas filmā - cilvēki dzīvo bez mobīlajiem telefoniem! Šobrīd to ir grūti aptvert, bet mēs tā dzīvojām. Protams, Majoru stacijā bija tāds metālisks telefons, darbināms ar kapeikām, taču kāds bija pacenties, lai kapeikas tajā dabūt būtu neiespējami, un kam gan mēs būtu zvanījuši...
Plkst. 10:40…nav un nav…. Nezinu kādēļ, bet mamma nolēma, ka iespējams, autobuss ir atbraucis pāris minūtes agrāk par mūsu ierašanos un jau aizbraucis uz Siguldu. Nu man galīgi dūša papēžos un seja tik skumja, skumja… laikam es izskatījos tik satriekts, ka mamma pieņēma interesantu lēmumu, un šī rīcība man joprojām ir ļoti spilgi iespiedusies atmiņā. Viņa nolemj paņemt TAXI no Majoriem un braukt uz Siguldu. Iaespējams Kaspar, pa ceļam mēs viņus noķersim vai satiksim Siguldā. Ilgi nedomājot, iekāpām dzeltenā Volgas TAXI un aizbraucām. Cik atceros, tad visi takši pārsvarā bija Volgas… Lieki piebilst, ka arī tajā laikā TAXI nebija lēts prieks.
Un tā nu mēs braucam, garastāvoklis labs un kur nu vēl, ar TAXI braucu skolas ekskursijā. Braucot , pa ceļam redzēju daudz autobusu, bet nevienā no tiem es neatpazinu savus klasesbiedrus. Dīvaina sajūta, neizprotama vēl šodien, mani pavadīja visu dienu, gaidot, kad tad beidzot manas acis ieraudzīs kādu pazīstamu tēlu smaidam man pretī…
Taksists izrādījās ļoti saprotošs, pretimnākošs. Un nenoplēsa pilnu cenu par braucienu, laikam mamma iepatikās
Izstaigājām ar mammu Siguldas takas, izbaudījām zeltaino rudeni un gaisa trošu vilcieniņu, protams, ka tiku arī pie tradicionālā Siguldas koka štociņa, maziņa, bet tomēr 🙂) Jā, arī šodien viņus vēl kāds taisa un tirgo. Ir lietas kuras nemainās, tas labi.
Lai kā es visur meklēju klasesbiedrus, mēs tā arī nesatikām nevienu no mūsu skolas. Ne ziņas, ne miņas …ne jausmas, kas ir vai nav noticis… , lai tur kā, bet tā bija fantastiska diena. Pavadīta kopā ar savu vistuvāko cilvēku šajā pasaulē, ar manu mammu. Diena, kuru es atcerēšos vienmēr…
Pārguruši no staigāšanas un kāpelēšanas pa kalniem un ielejām, mēs beidzot iekāpām vilcienā uz Rīgu. No Rīgas uz Sloku. Tur mūs sagaidīja tētis un aizveda mājās. Mamma no Siguldas bija radusi iespēju sazvanīt tēti un visu izstāstīt. Sīkāk jau neatceros.
Ejot gulēt es joprojām prātoju, kas gan notika ne tā un kādēļ diena, kuru man bija jāpavada kopā ar klasesbiedriem izvērtās savādāka... Kā izrādīsies vēlāk, es biju vienīgais no visas skolas, kurš tajā liktenīgajā dienā aizbrauca ekskursijā….
Tikai pirmdien, aizejot uz skolu, ieejot klasē pamanīju, ka viss nav kā parasti. Klases stūrī stāvēja galdiņš, apklāts ar melnu galdautu. Uz tā mana klasesbiedra, 10.gadīgā Kristapa Radziņa fotogrāfija rāmītī ar melnu lentīti un blakus balta, degoša svece.
Tās sestdienas rītā, pie skolas viņš tika notriekts, klasesbiedru un skolotājas acu priekšā… Viņš tikai līdzīgi kā citi klasesbiedri gribēja nopirkt sev cukurgailīti pāri ielai esošajā veikalā pie skolas. Tikai skrienot pāri ceļam, viņš izvēlējās nepareizo brīdi un vietu. Skrienot pāri ielai viņu notrieca ceļu policijas ekipāža, kura tieši tajā brīdī brauca garām skolai un negaidīja, ka kāds bērns varētu izskriet no autobusa aizmugures… (šodien, pēc ilgstošām cīņām, pie skolas ir regulējama gājēju pāreja).
No gūtajām traumām, tās pašas dienas vakarā Kristaps Radziņš aizbrauca pats savā ekskursijā…. Skolas iknedēļas līnijā mums direktors stāstīja, ka tagad Kristaps uz mums raugās no Mēness maliņas un ikreiz, kad mēs redzēsim mēness radziņu, tas būs Kristaps, kurš mums uzsmaida…
Pēc šīs traģēdijas ilgu laiku klases audzinātāju neredzējām un cik zinu, tad par šo tēmu neviens nekad vairāk arī nerunāja. Zinu vien, ka nespējot pārdzīvot šo notikumu, pēc pāris nedēļām pie Kristapa devās arī viņa vectētiņš…
Pieaugot es bieži domāju par to, kādēļ tā? Viņš bija tik jauns? Tik daudz ko nepiedzīvoja, neuzzināja, neieguva, neizmēģināja...
Un vienīgais, ko varu pateikt sev un Jums - cik gan sasodīti laimīgi mēs varam būt, ka mums ir dzīvē dota iespēja izbaudīt un piedzīvot visu to, ko sauc par PIRMO REIZI...
p.s.
Tās dienas priekšvakarā, es cītīgi gatavojos savam pusgada eksāmenam vijoles specialitātē. Īpaši daudz laika jūsmot par ekskursiju tajā vakarā nenācās. No rīta bija agri jāceļas.... jo nekad mēs nezinam, ko katra jauna rītdiena mums ir sagatavojusi… un vai norunātā tikšanās notiks…
Kristapa Radziņa piemiņai!
Kaspars Pudniks
(Balstīts uz patiesiem notikumiem)
