Sapnis - domas augšāmcelšanās.3

Šogad pienāca tas brīdis. Tik ilgi gaidītais kad es pabeidzu 12. klasi. Tas mirklis 14 jūnijā bija satraucošs. Pirmais no mērķiem bija izpildīts. Izlaiduma atmosfēra bija kutelīga, visapkārt cilvēku jūra, sirdi plosošas un emocionālas uzrunas. Kad es vēl sēdēju skolas solā es domāju, skola ir kā ceļš. Ceļš pa kuru jāiet un izlaidums ir ceļa beigas. Katru reizi, kad skolas direktors runāja par izlaidumu, man šī bilde bija acu priekšā. Ceļš. Ceļa beigas. Es savā izlaidumā biju ļoti vīlusies, neviens, kurš solīja ka atnāks, tā arī neatnāca. Uz izlaidumu bija tikai 3 cilvēki. Es ar skaudību noskatījos kā meitenēm puķes ir tik daudz ka rokās nevar noturēt, kamēr man bija mazs puķu pušķītis. Tagad būs ļoti dīvaina sajūta sagaidīt pirmo septembri neejot uz skolu.

Drīz būs 6 mēneši kā esmu kopā ar savu mīlestību. Laiks bija domāt par tālāko dzīvi. Plāni bija lieli un bija kā tāda “to do list". Viens no mērķiem tagad bija dabūt dzīvokli un sākt dzīvot kopā. Bet lai to realizētu, nācās meklēt darbu. Izskatīju dažādus sludinājumus, apkopēja, istabene, un vēl dažādas vakances. Nekur mani neviens darbā neņēma un pat neatbildēja uz vēstulēm. Cik daudz asaru esmu izlējusi par to ka laiks iet, bet darba kā nav, tā nav. Kad mani izsauca uz darba interviju, parādijās kāds cerību stariņš ka dzīve sāks iet uz augšu, varēs sākt realizēt sapņus. Pēc intervijas dzīve atkal sabrūk, ka pāri paliek tikai gruveši. Kādā jaukā dienā man nekas cits jau vairāk neatlika kā vērt vaļā sadaļu kasieris. Šī profesija priekš manis likās nē, nē, nē. Esmu pārāk neuzmanīga, lai tur strādātu. Tajā pašā dienā pēc minūtēm 15 man zvanīja telefons. Aicināja uz darba pārrunām. Es biju nobažījusies atkal, ka nedabūšu šo darbu. Bet kā dzīve izgriezās, es dabūju šo darbu. Beidzot. Tagad, uz kādu laiku, esmu Maxima kasiere. Tur strādāt nav īpaši patīkami, nepatīk. Alga it kā normāla, bet cilvēki parasti nosit garīgo ar savu strīdēšanos tā ka gribās vienkārši ar galvu skriet ķieģeļu sienā. Strādājot veikalā esmu sapratusi, gandrīz katram svarīgs ir katrs cents. Cilvēks stāvēs un gaidīs kamēr izdošu vienu sasodītu centu. Man ir bijuši gabali, kas speciāli meklē kašķi stāvot pie kases, piekasoties katram produktam par izsisto cenu. Ir arī tādi, kuri bez mazākās sirdsapziņas atnāk uz veikalu ar 500 eur un nopērk burkānus par 37 centiem. Un cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, ja kasē nav tik daudz naudas lai varētu izdot. Pašiem no maka rēgojās citas banknotes. Ir bijuši gadījumi, kad atnākot no maiņas, es brutāli piedzeros. Bet mērķis ir. Dzīvoklis. Vismaz pagaidām.