Labrīt, spokuči! 
Mazajam eZZiiCim arī šodien bija riktīgs piedzīvojumu nastrojs. Pa fikso apdarījis rīta sīkos darbiņus, jams, pat lāgā neapģērbies, iztenterēja pa durvīm un atjēdzās milzīgā kupenā. Noskurinājis sniegu no degunteļa, eZZiiC nošķaudījās un sīkā riksītī devās pretī baltā sapņa mīkstajiem un maigajiem apskāvieniem...
Pirmais ap stūri izleca sparīgs garausis ar konkrētiem zobiem. Pazibēja doma, ka tam burkānam ilgs mūžs nebūs gan...
Kā nākošos eZZiiC satika jautro un nebēdnīgo, bet ļoti draudzīgo pekaušu ģimenīti.
Māmiņa tuvplānā izrādījās fantastiski eleganta...
Bet tētis, savukārt, laipns un smaidīgs 
Šis amizantais sniega būtnis nez kādēļ atgādināja skursteņslauķi. Pavisam neapzinati eZZiiC ķepele satvēra pufaiciņas melno pogu...
Omulīgā sniega dāma ar taurenīti pie krūts bija saldi iemigusi...
... un tādēļ draugs kopā ar meitiņu viņu nekādi nevarēja sagaidīt, un abi bija manāmi satraukušies.
Arī no veikala loga eZZiiCim māja sniegbūtne, laikam vietējais sētnieks, jo pamāja ar slotu...
Jau mājupceļā eZZiiC satika ļoti atraktīvu un incantu varnuci, kura vispirms ļoti ieinteresējās par izmestu divlitreni, a pēc tam...
...kā aptrakusi nira sniegā (nu laikam taču tās divlitrenes iespaidā 
)
