***
Gada pirmo dienu es ņēmu un nogulēju pilnībā. Gulta tomēr ir ļoti pievilcīga vieta, lai to darītu, it īpaši, ja tas ir savā dzimtajā pilsētā, kur klusums valda ne tikai iekštelpā, bet arī aiz loga. Tur, ārā nemaz negribas, tur, ārā ir ziema. Mīnusi tā, ka maz neliekas. Tas dod iespēju pievērsties lasīšanai pat tiem, kas ikdienā nestaigā ar grāmatu rokās. Tā ir tāda īpaša nodarbe, kas nav aizstājama ar neko citu. Ja pērn es tiku izlasījis turpat vai simts grāmatas, tad šis gads iesāksies ar krietnu kaudzīti, kuras netiku pabeidzis gada beigās. Vienu pirms tam neiesāktu grāmatu es paņēmu tieši 1. janvāra vakarā, īsi pirms došanās pie miera. Tā bija patīkama paskata dzejas grāmata ar nosaukumu „rētas. zelts.”, kas izdota jau gana pasen, jau 2002. gadā. Grāmatas autore ir Raimonda Vazdika, kuru pirms tam biju zinājis tikai dziedam vai tēlojam, lai gan arī tas bija visai pasen. Kaut kur man ir arī viņas albums kasetē...
Es sēdēju gultā un man tika nolasītas dažas rindas. Sēdēju ar muguru pret lasītāju. Kad tās tika lasītas, man nelikās, ka tās nāktu no dzejoļu grāmatas, bet gan no Annas pierakstu klades. Tā dzeja bija tik līdzīga tai, ko viņa pati raksta. Varbūt ne visa, bet kaut kāda daļa no tās. Kad pagriezos, es pamanīju, ka tā ir Raimonda Vazdika. Nebiju dzirdējis par šo grāmatu. Es to pašķirstīju un sapratu, ka gribu to arī izlasīt. Uzreiz gan ne, jo biju iecerējis uzrakstīt kaut ko, bet tūlīt pirms došanās pie miera es to ņēmu un sāku lasīt.
Grāmatas ievadā Amanda Aizpuriete raksta, ka „šie dzejoļi mēdz būt diezgan nekautrīgi” un to, ka „lietas tiek sauktas īstajos vārdos”. Jā, šī noteikti nav parasta dzeja, tipiskā dzeja. Lai gan tā ir visai vienkārša, tā īsos teikumos pasaka daudz vairāk nekā citi raksta garos pantos. Citēt te ir ko no sākuma līdz beigām, pat pārlieku daudz visa kā. Galva pat noreibst no visas tās informācijas, ko sevī ietver šie dažkārt tik īsie panti vai divrindes. Piemēram, pirmās divas rindas jau otrajā dzejolī: „ieguļos skumjās kā gultā / tumsas sega tik maiga”. Ārprātīgi skaisti. Un tas nekad nebeidzas. Labi, es meloju, jo tas beidzas pēc 116 lapaspusēm, starp kurām ir arī bildes no Raimondas Vazdikas personīgā arhīva. Šī grāmata noteikti ir obligāta sastāvdaļa manā grāmatplauktā. Tajā ir viss. Tajā ir pat vairāk par visu. Grūti ko šādu ietērpt rindās, jo to ir jāizlasa pašam, lai aptvertu, kas tas ir...
