Putni2

Piedzimu es ģimenē, kurā visi mīlēja putnus. Viņi tos vēroja, baroja un pat audzināja. Tos viņi mīlēja kā pašu dzīvību, jo uzskatīja ka tie ir augstāki par viņiem un domāja, ja viņiem kalpos, tad viņus sagaidīs labklājība.
Bet es biju savādāks ne kā mani vecāki, māsas un brāļi. Putnus es nīdu jau no jaunības, es viņus vēlējos tikai redzēt mirušus ne dzīvus, jo skatoties uz putniem es redzēju radības, kas izposta manu dzīvi. Tie atņēma man pēdējās prātā paliekas! Es nekur no viņiem nevarēju paslēpties, jo viņi bija visur. Pat savā istabā, mūždien mudžēja no putniem. 
Katru dienu es pamodos ar putnu nemierīgajiem saucieniem un to lielo ķērkšanu, kas valdīja, kad es uz viņiem kliedzu, lai tie apklust. Un kad es biju piecēlusies, man bija jāuzmanās no putniem, kas klīda pa manu istabu. Dažreiz es kādam putnam dusmu pilna uzkapu virsū, bet tādos gadījumos es nepalīdzēja, ka to darītu jebkurš no manas ģimenes, bet gan noskatījos kā tie vaid. Šie vaidi mani neapmierināja, bet tie arī nebija nepatīkami. 
Bet pašlaik es nebiju nolēmusi domāt par viņiem, bet gan tikai par sevi un man pretim paverošo skatu.
Es aizvēru acis un izbaudīju to smaržu ko nesa degošā mājā. Beidzot es biju to izdarījusi! Es to izdarīju, es nodedzināju māju kurā es biju dzīvojusi kopā ar šiem drausmīgajiem putniem. Tie visi tur iekšā bija un pašlaik dega, un smaka no dūmiem. Man uz lūpām uzmetās neliels smaids un es tiksminājos par šo prieku ko rādīja degoš putnu kliedzieni, bet tas uz reiz izdzisa, kad atveru acis vaļā. 
Priekšā uz zemes sēdēja viss vecākais putns, kas bija dzīvojis mūsu mājās. Viņa spalvas jau bija pelēki brūnas un knabis netīri oradžs. Viņš pat bija vecāks par mani! Bet ka viņš bija ticis ārā no mājās? Es biju visu aizbūltējis ciet! 
"Tagad esi laimīgs?"pēkšņi kāda balss man ieskanējās galvā.
Paskatījos vēlreiz uz degošo māju un iekšēji pateici jā.
"Tad paskaties!"ierunājās galvā kāda balss.
Pēkšņi es sajūtu vēlmi vemt un ristīties. Man plaušās ieplūda dūmu smaka un deguns draudēja sadegt, no šī liela karstuma. Manās ausīs kaut kas džinkstēja un es tas ar rokām aizpiedu ciet. Es klepoju un meklēju kādu glābiņu. Bet viss apkārt bija pilns ar dūmiem un uguni. Manas kājas lēnām vilkās uz priekšu meklēdamas kādu izeju no šejienes. Dūmi savilkas vēl tumšāki un es nokritu zemē. Acis lēnām jau vērās ciet, bet sirds vēl izmisīgi pukstēja, tā vēl nebija gatava padoties, bet es izmisīgi vēlējos, lai tā beidzot padodas, jo man neciešami sāpēja. Es sāku vēl stiprāk ristīties un manas acis pavērsās un tuvējo logu. Pēkšņi es ieraudzīju ārpusē putnus, tie smējās par mani un pat šķita ka tie smaida. 
"Tagad esi laimīgs?"vēlreiz balss jautāja galvā.
Par manu vaigu paripoja asara un es ieslīgu dziļajā tumsā, kas mani apņēma neatbildot uz šo jautājumu, jo ikviens zina šī jautājumā atbildi!