Pēc hokeja čempionāta atgriezāmies ikdienas rutīnā. Šoreiz tas nozīmēja, ka mēs ar Kristiānu turpinājām katru dienu pavadīt kopā. Vienu vakaru izdomājām taisīt filmu vakaru pie manis, nākošajā izklaidējāmies ar hokeja skatīšanos kopā. Šobrīd aizmigt un pamosties kopā likās gluži dabiski.
Sestdienas rītā kopīgi brokastojām un spriedām par to, ko var iesākt pavasarī, kad laiks Latvijā strauji uzlabojas un paliek siltāks. Pirmā kopīgā ideja bija atsākt skriešanas sezonu. Tā jau pēc brīža biju tērpies skriešanai nepieciešamajā ekipējumā un varējām doties līdz Kristiānai, lai arī viņa varētu uzvilkt skriešanai piemērotu apģērbu. Nepagāja ne stunda un jau atradāmies Mežaparkā. Skriešanai izvēlējāmies mazos asfaltētos meža ieskautos celiņus. Vēlos izteikt vislielāko paldies cilvēkam, kas izdomāja sieviešu skriešanas legingus! Bieži skrējiena laikā atļāvos nedaudz “atpalikt” no Kristiānas un izbaudīt ritmisko skatu no aizmugures. Skrienot runājāmies, jokojāmies un ķērām viens otru. Šādi laiks pagāja ātri un bezrūpīgi. Kopējā noskrietā distance todien veidoja ap 8.0 km, kas, manuprāt, bija izcils rezultāts priekš Kristiānas. Tā kā pats esmu aktīva dzīvesveida piekritējs, tad kopīgais skrējiens priekš manis bija kā lielisks impūls enerģiskam dienas turpinājumam. Pēc skrējiena kopīgi izstaipījāmies pļaviņā, pasmējāmies par mūsu spontāno ideju un devāmies mājās.
Lai gan dienas pirmā puse tika pavadīta ļoti sportiski, bija sestdienas vakars un turpinājumā devāmies pasēdēt ar draugiem bārā. Tika iztukšots viens kokteilis pēc otra. Apmeklējām vairākus deju klubus, kur vakaru pavadījām dejojot un dzerot neskaitāmus kokteiļus. Visu šo laiku Kristiāna pavadīja pie maniem sāniem un jau kā ierasts arī pamodāmies kopā. Lai cik romantiski tas nebūtu, no rīta mums abiem sāpēja galva un tajā brīdī nebijām priecīgi par iepriekšējās nakts izvēlēm. Un, lai gan iepriekšējā dienā sportojām, tomēr vakarā nodarījām tikpat daudz ļaunuma saviem ķermeņiem, ka tas tagad no rīta mums atriebjas ar galvassāpēm.
Atkopāmies, un nolēmām svētdienā nevis skriet, bet izmantot auto. Pēc brokastīm devāmies garā izbraucienā ārpus Rīgas. Mūsu šodienas spontānais mērķis bija aizbraukt zirgu izjādēs. Zināju ļoti labu vietu, kur to varēja izdarīt - zirgu sētā “Klajumi”. Lai gan tas ir 260 km no Rīgas, mums bija visa diena un tāpat, diez vai ko citu produktīvu darītu. Turpceļš pagāja ļoti raiti. Pa ceļam izbaudījām Latvijas ainavas un mūziku.
Nonācām “Klajumos”. Šī vieta izcēlās ar lielu, sakoptu teritoriju un, protams, ar to, ka pa vidu atradās zirgu aploks. Tikām iepazīstināti ar mūsu zirgiem - Pandoru un Raitu. Ātri sadraudzējāmies un devāmies garā izjāde. Kas var būt labāka svētdienas izklaide par pasakainu pastaigu uz zirgiem gar Daugavas lokiem? Visapkārt košas ainavas un svaigs gaiss. Gribētu vēlreiz atgriezties šeit vasarā un palikt uz pāris dienām kādā no tūristu mājiņām, lai izbaudītu mieru, klusumu un vidi kopumā par kuru parūpējušies šīs sirgu sētas saimnieki.
Pēc šī piedzīvojuma devāmies uz māju pusi. Pirms saule noriet, vēlējāmies vēl ar kājām pastaigāties kādā īstā Latvijas mežā. Nogriezāmies no galvenā ceļa un pēc lielas meklēšanas, un braukāšanas, atradām ideālu vietiņu ar kuplu egļu mežu un sūnām noaugušu zemi. Stundu pastaigājām mežā, iekāpām mašīnā un sākām braukt atpakaļ uz maģistrālajiem ceļiem. Viss noritēja pavisam mierīgi līdz vienā brīdī, braucot pa meža līkločiem, mašīna ņēma un noslāpa. Mans uzticamais BMW tā nekad agrāk nebija darījis. Nepagāja vairāk par pāris sekundēm, kad mašīna atkal noslāpa, bet šoreiz vairs neiedarbojās. Tā apstājās ceļmalā un uz paneļa rādījās paziņojums – „fuel injection system error”. Mēģināju izdomāt, ko varu izdarīt, lai mašīnu pats salabotu, bet neko nevarēja līdzēt.
Mēs lēnām sapratām situācijas realitāti. Esam palikuši uz maza meža ceļa, strauji tuvojas krēsla un esam tālu prom no Rīgas. Šī noteikti nebija patīkamā situācija kurā nokļūt. Izlēmām vispirms meklēt palīdzību, zvanot paziņām. Mani vecāki telefonu necēla. Tāpat arī mans servisa meistars. Te Kristiāna piedāvāja savu risinājumu. Izrādās, ka viņas māsa dzīvo salīdzinoši netālu. Un vēl labāk, māsas vīrs esot auto mehāniķis. Redz, cik pasaule maza un kā mums paveicās, ka viņi arī uzreiz pacēla klausuli un apsolījās palīdzēt!
Patiešām, nebija pagājušas ne 30 minūtes no zvana līdz brīdim, kad pie mums ieradās mašīna ar treileri. No auto izkāpa Uldis, minētais māsas vīrs, un uzreiz rosīgi sāka izmeklēt manu auto. Varēja redzēt, ka šis vīrietis ir profesionālis. Jau pēc īsa brīža bija dzirdama diagnoze - beigts degvielas sūknis, ko var tikai nomainīt pret jaunu. Protams, detaļas sagādāt varēs tikai nākošajā dienā. Uldis piedāvāja mums palikt pie viņiem pa nakti un rītdien jau ar salabotu auto doties pašiem mājās. Kristiānas māsa Anete it kā zinādama, ka būs viesi, jau esot sagatavojusi vakariņas. Tā tiešām nebija grūta izvēle. Vai nu ievērojumu summu samaksāt par evakuatoru, kas no Rīgas atbrauks pēc 2 stundām, vai palikt pie Kristiānas radiniekiem, paēst siltas vakariņas, izgulēties un rīt vakarā braukt mājās jau ar salabotu auto.
Kad ieradāmies pie Anetes un Ulda mājās, redzēju cik ģimeniski un viesmīlīgi ir šie cilvēki. Viņiem bija klasiska ķieģeļu mājas lielā zemesgabala vidū. Visapkārt bija skaisti iekoptas dobes, lauku tehnika un gludi nopļauts mauriņš. Mūs sagaidīja viņu divi bērni. Viss kā īstā lauku dzīves idillē. Pie vakariņu galda apbrīnoju šo perfekto ģimeni un sapratu, ka arī Kristiāna ļoti labi iederas šādā vidē un ar viņu var veidot līdzīgu ģimeni. Vēl atceros, ka manas domas par viņu bija pavisam savādākas, kad pirmo reizi iepazināmies un tajā pašā vakarā tikāmies, lai dotos uz teātra izrādi. Toreiz iedomājos, ka viņa ir “caca”, radusi pie ekskluzīvām maltītēm un karaliskām ballītēm.
Mašīnas remonts aizņēma visu pirmdienas pirmo pusi, taču vēlā pēcpusdienā mans BMW jau atkal paklausīgi rūca un bija gatavs mājupceļam. Visu šo laiku pavadījām izbaudot nesteidzīgu atpūtu laukos. Kristiāna pieskatīja bērnus un viņai tas ļoti labi sanāca. Laiski vēroju viņu, sēžot šūpuļtīklā, un iedomājos, ka kādu dienu Kristiāna arī varētu šādi pavadīt dienas lauku idillē un audzināt bērnus. Tikai jautājums, vai tas ir tas, ko vēlos es?
Lasi vēl par maniem piedzīvojumiem manā blogā - http://mrxblogger.com
