Sveiki spoki. Šis raksts, ir domāts jebkuram, taču visvērtīgāk to izlasīt būs tiem spocēniem, kuri ir pusaudžu gados un, kuri dēļ tādām lietām, kā attiecības, stingri vecāki, uzbraucieni dzīvē vai internetā sāk nolikt sevi, sāk pārmest sev, sāk uzskatīt, ka pasaulei ir nevajadzīgi, tos neviens nemīl. Šādas emocijas var piedērēt visiem, taču visbiežāk, tas, tomēr “piestāv” pusaudžiem un ne velti laiku atpakaļ bija populārs joks- “Man ir 12 un dzeru, lai aizmirstos” “Ko var aizmirst 12 gados? Reizrēķina tabulu?”
Var šķist viegli runār. Var šķist, ka pieaugušie bērnus, pusaudžos nesaprot, taču jāatcerās, ka tie pieaugušie un tie visi nosodītāji un aizrādītāji arī reiz bija bērni un pusaudži un arī viņiem ir bijusi ne viena vien problēma.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti maz runā par savām problēmām, bet bieži uzklausu citu cilvēku problēmas. Šoreiz es vēlos parunāt par savu pieredzi. Iztiekot bez spilgtiem faktiem, bet runājot garāmejot. Bez spilgtiem faktiem iztiksim, jo man nav vēlmes, lai kāds “atkož” mani vai, kādu citu iesaistīto personu- tas nemainīs stāstāmā būtību.
Tie, kas mani spokos ir redzējuši komentāru sadaļās tie zin, ka es mēdzu būt kašķīgs vai vismaz mīlu diskutēt, taču ļoti reti lamājos vai runāju reāli rupji un pasmejos par tiem, kas uz argumentētiem faktiem atbild ar rupjībām. Neredzu no tā jēgu. Bet stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka pieredze liek mums augt. Tas patiesībā ir vispārzināms fakts, bet ļoti bieži ir sajūta, ka cilvēki to paši nespēj vai negrib saprast. Tiem vajag kādu grūdienu, lai tiktu ārā no depresijas, ko rada problēmas. Bieži tās problēmas sevis žēlošanas prcesā ir pārspīlētas. Tie, kas teiks, ka es noteikti esmu vienmēr bijis laimīgs un pareizis un man viegli runāt, kā no gudrām grāmatām- maldieties. Manā dzīvē ir posms apmēram divarpus gadu garumā, kurā pieļāvu ļoti daudz nepareizu lēmumu un tieši par šo posmu tā mazliet garām ejot parunāšu, savukārt “nobeigumā” sapratīsiet, kāpēc par to visu runāju.
Laikā no 16 līdz +- 18, 5 gadiem pieļāvu daudz nepareizu lēmumu- sapinos ar nepareizo komāpniju, izvēlējos ļoti neveiksmīgi attiecības, kašķējos ar sev svarīgiem cilvēkiem, atmetu ar roku vērtīgām lietām. Rezultātā es pamatīgi pabojāju veselību, gandrīz pazaudēju vairākus tuvus draugus un pilnīgi sagrāvu savu pašapziņu. Man arī iestājās “ es esmu zemāks par zāli un nevienam nevajadzīgs” posms. Paldies draugiem un cilvēkiem, kuri palīdzēja tikt tam pāri, jo tas posms atgādināja depresiju ļoti smagā formā. Atgādināja, jo ne reizi neaizgāju pie ārsta un depresija ir slimība, kuru ārstē ar zālēm. Tie, kas depresiju ārstē apēdot saldējumu, šokolādi vai ko citu, piedodiet, bet tā nav depresija. Tās ir vienkārši skumjas. Kad ir depresija ir daudz, daudz sliktāk. Ļoti ilgu laiku es uz šo laika posmu atskatījos kā uz kaut ko tādu ko nekad negribētu atkārtot, kā posmu, kuru ja dzīvotu otreiz dzīvotu citādāk, taču šobrīd es uz to skatos savādāk. Daudz savādāk. Un tagad ir tieši tas vēstījums, kuru gribētos, lai izlasa tie, kuri dēļ attiecīu beigām, stingriem vecākiem, problēmām ar vienaudžiem un skolas dēļ saka ka dzīve smird, ir depresija utt. Jebkura pieredze ir vērtīga. Neviens neliek speciāli darīt sev problēmas, bet tā pieredze nākotnē ļoti noderēs. Es zinu, ka ja es nebūtu izgājis cauri tiem laikiem un piedzīvojis visus tos strīdus es nebūtu tāds, kāds esmu tagad. Tās problēmas, kas bija norūdīja manu raksturu un lika uz daudz ko skatīties citādāk un tas nav iemesls vainot sevi un saukt sevi par nožēlojamu vai nodirst dzīvi. Tā kā to visbiežak dara padsmitgadnieki- piedodiet, bet tas, ka jums nav 7. iphone, vecāki nebrauc ar jaunāko BMW, Audi, MB, tas, ka pie sāniem nav supermodele/modelis dzīvi nepadara sliktu. Arī tas, ka vecāki nepalaiž uz kādu tusu vai liek mājās būt agrāk kā gribētos nav nekas dēļ kā lamāt vecākus, sevi vai dzīvi. Un ļaunie interneta komentāri vai riebīgi klasesbiedri, huligani- arī nav iemesls nolikt pašam sevi. Ir jādzīvo tā, kā dzīve mums to liek un jācenšās paņemt sev labāko un noderigāko. Es zinu, ka ja man nebūtu bijuši tie 2,5 gadi dzīvē tādi kādi tie bija es nebūtu tāds, kāds esmu pašlaik. Es neprastu ļoti daudz ko šajā dzīvē novērtēt, es ļoti iespējams, joprojām, būtu naivs un pats galvenais es ļoti, iespējams, es pat teiktu 99% nebūtu iepazinies ar vairākiem cilvēkiem, kuru draudzību ļoti novērtēju un kuri man apzināti vai neapzināti ir palīdzējuši veikt daudzus svarīgus secinājumus par savu dzīvi. Tāpēc arī jums saku- novērtējiet savu dzīves pieredzi no visām prizmām ne tikai negatīvās. Ir lietas, kuras nekad nebūš pozitīvas, bet par tām es nerunāšu. Vismaz ne šoreiz. Veiksmīgu visiem vakaru,nakti, rītu un dienu un paldies, ka izlasījāt.
