Dienā, kad Ingas Gailes jaunākajai grāmatai (jau trešajai 2018. gadā) bija atvēršanas svētki – jāatzīst, ka redzētā un dzirdētā tie bija visai netradicionāli! –, man ar Literārās akadēmijas kolēģiem bija pasēdēšana Rīgas centrālajā bibliotēkā. Tobrīd gan manā īpašumā vēl nebija šī tikko iznākusī grāmata, jo pēdējā laikā es stāstus vien biju lasījis un par vēl vienu stāstu krājumu pat domāt negribējās. Taču to, ka „Piena ceļus” vēlēšos izlasīt, es zināju jau brīdī, kad padzirdēju, ka šādi stāsti tiks izdoti.
Jāsaka, ka ar visiem manā īpašumā esošajiem Ingas Gailes darbiem vēl nemaz neesmu ticis galā, bet tos, ko esmu lasījis („Miglu” un „Neredzamos" ) , es lasīju ar patiku. Un tieši tāpēc, dienā, kad kopā ar Dimiņu apbraukājām Rīgu (ar velosipēdiem), papildinot savus grāmatu plauktus, iebraucot ciemos Apgādā Mansards, promejot, es Jānim pajautāju, vai nevaru dabūt tieši Ingas Gailes grāmatu. Un viņš man to iedeva.
---
Izlasīt Ingas Gailes astoņus desmit gadu laikā sarakstītos stāstus var ļoti ātri. Grāmata pati par sevi ir plāna un maza formāta. Tā ir kā vienas nakts sakari – vienam tie var neizteikt pilnīgi neko, kamēr citam tā varbūt ir sajūtu pārpilnība. Krājumā laika ritējums ir svārstīgs un lasītājs sastopas gan ar vecākiem laikiem, kur tiek pieminēta kalpone, kura bēg prom, gan ar nākotni, kad Latvijai jau vairs nav tikai 100 gadu vien.
„Putniņi pulcējas uz elektrības vadiem, melnie augumiņi kā acu zīlītes debesu zilumā.”
Dažbrīd stāsti ir smieklīgi, dažbrīd teju neizprotami (varbūt tikai man), bet visādi citādi – pat bez vāka es spētu pateikt, ka tos sarakstījusi Inga Gaile. Stāstos viegli nolasāms viņas raksturs un īpatnības, kā arī jau citur lasītās problēmas (bērni ir, vīrietis nav, ņem to, kas iepatīkas, nepatīk izskats, jūtas resna) Stāsti, kā jau dzejniecei, dažbrīd liekas nedaudz saraustīti. Un man, kā krievu valodas nepratējam, bija grūti izdomāt, kas ir sacīts vietās, kur teksts ir uzrakstīts krieviski. Tā kā pietrūka man tās ierastās zemsvītras piezīmes. Bet tā jau atkal ir vien retu lasītāju problēma, ha.
Līdzīgi kā iepriekš romānā „Neredzamie”, man patika Ingas humors. Ne velti viņa tur ar tiem stendapiem noņēmās. Arī teksts ir viegli lasāms. Īpaši man patika stāsts ar nosaukumu „Tauriņcilvēks”. Sajutu bērnību. Tas uzjundīja atmiņas par kādu vīrieti mūsu bērnības mājas kāpņutelpā. Viņš bija biedējošs. Mēs mēdzām likt lamatas viņa šķūņa priekšā. Un ne to vien... Un arī „Pētera apoloģija” mani aizkustināja.
„Viņš bija labs vīrs. Tikai viņam bija daudz jūtu. Pārāk daudz jūtu tādam vienkāršam cilvēkam, kuram augu dienu jādara smags darbs. Un tas, vai viņam veiksies un bērniem būs ko ēst, ir atkarīgs no likteņa labvēlības.”
Beigu beigās, es domāju, šī tomēr vairāk ir tāda sieviešu literatūra. Sievietei viennozīmīgi šajā būs vairāk sajūtu. Un arī patikšana būs krietni lielāka. Bet es nesaku, ka arī es neizbaudīju, jo stāstos jau nav tikai sievietes vien, tur figurē vīrieši, tur notiek darbības, kas nevienam nav svešas. Izlasījis, nodomāju, kurš tad bija tas stāsts, kurš saņēmis Prozas lasījumu balvu tālajā 2012. gadā. Šo informāciju noteikti jāpameklē...
