Es esmu diezgan daudzpusīgs cilvēks, vismaz man tā labpatīk domāt, bet ir viens lauciņš, kurā esmu vāja. Es esmu jūtīga. Bērnībā diezgan bieži taisīju histērijas un pati sevi uzskrūvēju. Šis pirmais septembris man palīdzēja atcerēties savu bērnību, galvenokārt tādēļ, ka viss neritēja savu gaitu.
No rīta atklāju, ka baltais krekls ir sagumzīts un steidzu gludināt to. Nolēmu laika taupīšanas nolūkos gludināmo dēli ārā nevilkt, bet gan gludināt uz dīvāna, kurš, kā gadījies, kā ne, bij pilnīgi jauns. Ar veco viss bija izdevies un nolēmu, ka ar šo problēmu nebūs. Ak, kā es maldījos! Jau pēc divām minūtēm kaut kas nočākstēja un gaisā uzvirmopja balti dūmi. Daudz nedomājot gludekli spraudu ārā un liku malā, lai apbrīnotu jauno dīvāna veidolu. Nekas tāds, tikai nedaudz piekausēts gludekļa nospiedums, kuru varētu viegli aizklāt ar pledu un neviens pat nepateiktu. Biju gatava izplūst asarās, bet tad galvā ienāca pirmā doma- ūdens! Nu labi, aplēju dīvānu ar ūdeni. Nepalīdz Ko nu?
Mans ģeniālais prāts pamana vīlīti. Okei, pamēģināšu noberzt piekausēto kārtu. Bez rezultātiem, ja neskaita to, ka dīvāns bija sapūkojies. Skuveklis! Jā, noskūšu pūkas. Nesen biju skatījusi video ar to kā viena youtubere to dara ar kreklu. Kas gan var noiet greizi? Viss! Sačakarējusi skuvekli, izmetu ārā un ķeros pie domāšanas. Nu ideju, kā nav tā nav. Aizčapojusi uz virtuvi un sapratusi, ka sūdi nu būs, ķeros pie panikas. Ahā...nazis. Mēģināšu vēlreiz noskrāpēt virsējo slāni. Tā arī neko, izņemot caurumu dīvānā nepanākusi izvilku telefonu un grasījos atzīties. 
Toties nākamā diena bija veiksmīga. Vērmanītī satiku piedzērušos pikaču. Bez Pokemon Go.
Es nopietni.
Ja novērtēsi rakstu ar pozitīvu vērtējumu, tad rīt satiksi piedzērušos Pikačū uz ielas. 
