Pēc visiem dabas likumiem un metroloģiskajām padarīšanām tolaik vasara tikai taisījās iesākties, lai gan kādu nedēļu pirms tam vēl uzsniga pamatīga sniega kārta. It kā bija silts, taču ne tik ļoti kā citkārt. Tobrīd arī neviens nenojauta, ka vasara būs totālā izgāšanās, ka vasara Latvijā iegriezīsies tikai caurbraucot. Tās noslēgumā gan sanāca nedaudz papriecāties par karstumu, bet tā bija tikai normālas vasaras pēcgarša. Tolaik tas bija 19. maijs. Vēl pat nebiju dabūjis Bargā „Plikos rukšus”, kur nu vēl visu pārējo literatūru, kuru nu jau esmu paguvis aprakstīt savā grāmatu blogā (piemēram, Laines pasaules ceļojumu, Harija muzikanta dienasgrāmatu un Beigbedera ekstazī stāstus). Daļa no tolaik sadabūtām grāmatām tā arī palikušas līdz galam neizlasīta, bet, kas ilgi nāk, labi nāk... Un tieši tāds ir TR Notāra darbs. Bļaģ, lai to līdz galam saprastu un uztvertu, ir vajadzīgas zināšanas ne tikai ... (dzīvē?), bet arī kvantu fizikā. Ja Notāra belaši no rokām „izslīd” vienā acumirklī, sejā atstājot dziļus smaida nospiedumus, tad šī lubene ir no citas planētas. Kad tai pieķēros pa nopietnam, biju jau nedaudz ieskaitījies pirmajās nodaļās, paspējot nobrīnīties par visu to, ko viņš no sevis var dabūt ārā. Vai Lauris Vanags (TR Notārs) maz ir cilvēks?
„Pasaule ir iekārtota krietni komplicētāk, nekā šķiet pirmajā tuvinājumā.”
Par šī romāna eksistenci zināju jau sen. Šķiet, par to viņš pats jau bieži bija pavēstījis publiski. Bija reizes, kad kopā pasēdējām picērijā, no kuras man vienmēr bija priekšlaicīgi jāaizskrien (jo darbs), bet Notārs vienmēr palika tur sēžam, jo viņam bija jāpabeidz romāns. Viņa pirmais. Jo kas gan tu par rakstnieku, ja tev nav romāns! Viss, ko viņš rakstīja pirms tam, bija augstākās raudzes bloga ieraksti, no kuriem daļa tika iekļauti jau minētajā dižpārdokli. Šoreiz tā ir cita opera; kā runā, šoreiz grāmata nepatika pat galvenajai izdevniecības tantei, bet dienasgaismu tā tomēr ieraudzīja, lai gan ar nokavēšanos.
---
Stāsts ir par raženu vīru Pēteri, kurš autobusā rubina degunu, jo viņam to patīk darīt. Tanī pašā brīdī „savu bīstamo tērauda kasti” šoferis vada nevērīgi, trāpot bedrē, kura „dziļāka kā Rīgas mēra melu kule.” Tā rezultātā pirksts ietriecas Pētera smadzenēs. Citkārt tas esot diezgan bīstams pasākums, bet Pēterī šī darbība iedarbina domāšanu. Un tā nu šī brīža viņš vairs nav tas, kas reiz bija. Bet, jāatceras, ka „domas nav nekādas izsaucamās meičas. Nē, tās ir kā solīdas dāmas, kas dodas sev vien zināmos neceļos un liekas tikai tajās gultās, kurp ved rožlapiņu taka un šampanieša šņāciens.” Pēterim ir draudzene Ilzīte (bibliotekāre), kura īsti nesaprot, kas noticis ar viņas Pēteri, un kas tā par dīvainu uzvedību...
Bet tas ir tikai sākums, jo pa īstam viss iet vaļā brīdī, kad pazūd Ēvaldonkulis. Un tā šajā sāgā tiek iesaistīta visa viņa ģimene, un pat kaimiņi. Laika gaitā uzrodas aizvien jauni un spilgti personāži, kuru raksturi tiek atklāti kā nekur citur. Pirmām kārtām tas ir Ansis, kura dzīvesstāsts nav rožu lapām klāts. Šajā momentā mēs pietuvināmies Notāra belašiem vistuvāk, jo arī tur bija sastopami tikpat stulbi un lētticīgi cilvēki. Tik stulbi, ka piere jāsarauc un jādomā, vai tiešām tādi eksistē, labi apzinoties, ka atbilde ir „jā”. Romāna turpinājumā ir vēl divi tādi dauņi, bet to vajag izlasīt, lai pa īstam saprastu, par ko es runāju.
Neiztikt arī bez kopošanās ainas (39. lpp.), kas ir teju vārdiem neaprakstāmi labi uzrakstīta... Notāra izteicieni un salīdzinājumi ir vienkārši unikāli ne tikai akta laikā, bet visā romānā. Un tad vēl vārda „pimpis” dažādie locījumi, piemēram, bieži lietotais „appimpoties”, ha! Grāmata ir kā spoža saule, kas derdzīgi spiežas acīs. Bez labas humora izjūtas šai lubenei pat tuvumā nedrīkst rādīties, lai cik ļoti sagribas. Arī neliela vēstures izzināšana ir daļa no šīs grāmatas, pateicoties kurai, es par to uzzināju daudz vairāk, nekā visas pamatskolas laikā.
„Kad mistifikācijai ir racionāls kodols, bulšitam ir daudz lielāks ticamības moments.”
---
Atklāti sakot, šis romāns manai saprašanai bija kripatiņu par sarežģītu, bet tikai nedaudz, jo paralēli tiku lasījis arī citas grāmatas, kas šajā gadījumā nebija labi darīts. Protams, spēju izsekot līdzi visai šai spriedzei, kura nebeidzas pat pēdējās lapaspusēs, taču bija brīži, kuros pieķēru sevi domājam un spriedelējam... Pēc goodreads lietotāju vērtējumiem liekas, ka ir vēl trakāk... Cilvēki vienkārši ir uzķērušies uz āķa (varbūt Belašs ir pie vainas?) un ņēmuši grāmatu lasīt tikai vārda dēļ vien, vai varbūt dzeltenā atloce ir pie vainas. Tā vēstīja, ka grāmatas autors ir sarakstījis arī bestselleru „Belašs jeb vilcienā lasāma grāmata ”.
Starp citu, grāmatas nosaukumam ir veltīta atsevišķa sadaļa, kura bija gards kumoss šo lubeni izlasot. Vēl esot pusceļā ar šī darba lasīšanu, es Notāram rakstīju, kā piesmeju („smaids uzplaukst kā balts ceriņu krūms” ) Rīgas nesabiedrisko transportu lasot viņa „Pelēkzilo uz rozā”. Un lai gan bija sarežģīti, gribas vēl... vēl vairāk Notāra.
„Dzīve ir viens briesmīgi garš un sarežģīts teikums ar neskaitāmiem palīgteikumiem, divdabja teicieniem un oksimorons oksimorona galā.”
