Patiesībā jau nemaz nav tik daudz tādu pasaulslavenu rakstnieku, kuru literārais devums ir tik iespaidīgs (6 romāni, vairāk kā 10 stāstu krājumi, nemaz nerunājot par dzejas grāmatām utt.), bet, neskatoties uz to, esmu pamanījies to izlasīt. Protams, es neesmu izlasījis pilnīgi visus viņa stāstus, nerunājot nemaz par dzeju, tomēr šī bija pēdējā viņa grāmata, pēdējais romāns, kas atradās manā lielajā Bukovksa kolekcijā. Viņš bija viens no pirmajiem, ko lasīju, lai gan pirms tam par viņu neko nezināju. Atceros, kad nopirku latviski iznākušo „Holivudu” un pēcāk arī „Sievietes”, es nespēju aptvert, ka pasaulē tiešām ir tāda veida literatūra, kādu es pats pamazām rakstīju, kādu labprāt lasītu…
Decembra pirmspēdējā dienā es devos atpakaļ uz Rīgu un tikai pašās beigās izdomāju, ka Bukovski paņemšu līdzi. Nodomāju, ka nav ko turēt viņu plauktā, jo beidzot ir jāizlasa viens autors pilnībā. Dienu pirms tam jau biju atvēris grāmatu un sācis to lasīt. Bija nakts. Likās, ka neko vairāk par pirmo nodaļu es nespēšu izlasīt (tīri tā, lai iepazītos ar saturu), bet es aizrāvos un atpakaļceļa vairs nebija, lai gan iepriekšējā dienā jau biju iesācis lasīt citu grāmatu. Bet arī to es paņēmu sev līdzi.
—
Tiem, kas Bukovski nemaz nezin, iespējams, viņu nemaz nevajadzētu zināt. Bukovskis ir skarbs rakstnieks, raksta par netīrās dzīves realitāti. Viņa grāmatās ir lētas sievietes, sekss, daudz alkohola, pagrīdes, nožēlas utt. Savā pēdējā grāmatā, kura vāciski saucas „Izsapņots” (oriģināli – „Pulp" ), Bukovskis apzināti salika visu, ko pirms tam nebija rakstījis. Tā ir viņa fantāzijas grāmata, kurā, protams, netrūkst viss, ko viņš bija barojis saviem lasītājiem iepriekš. Galvenais varonis ir privātdetektīvs, kura stundas likme ir 6 dolāri. Šad un tad tas sasmīdina, jo visiem, kuri piezvana un vēlas izmantot viņa pakalpojumus, viņš atgādina, ka tas nebūs lēts prieks. Tomēr visi vienmēr atsaka, ka nauda nav problēma. Viņš uzņemas vairākas lietas vienlaicīgi un ar visām it kā tiek arī galā. Bet darbs nav no vieglajiem, jo šī grāmata ir elle un galvenā varoņa dzīve ir diezgan līdzīga tai, kādu Bukovskis bija dzīvojis, izņemot to, ka grāmatā viņš tā arī netiek pie seksa. Vairākas sievietes viņam vienmēr jautā, cik tad ilgi viņš nav bijis ar sievieti gultā, bet viņš pamanās lietas atstāt tā, kā tās ir nostājušās.
Katra no lietām ir mistiskāka par nākamo. Sākumā pie viņa ienāk „Lēdija Nāve” un liek sameklēt franču rakstnieku Selīnu (to pašu, kurš sarakstījis grāmatu „Ceļojums līdz nakts galam" ). Lai gan šim jau sen būtu jābūt mirušam, Nāve viņu pārliecina par pretējo. Laika gaitā uzrodas vēl dažas lietas – ir jāpierāda, ka kāda klienta sieva viņu krāpj un tad vēl gadījums ar sievieti-citplanētieti. Lai cik dīvaini tas viss skanētu, grāmata bez šīs mistikas ir Bukovska manierē sarakstīta. Starp bāra apmeklējumiem, kuros visi vienmēr viņam neliek mieru, visi ir idioti, pagadās arī pa kādam teikumam, kas būtu citējami labākajās filozofijas un psiholoģijas grāmatās. Pat nezinu, vai ir vērts šo tik ļoti iztirzāt, jo grāmata ir lieliska un tiem, kam netīrā realitāte ir tuvs žanrs, silti iesaku šo MASTERPIECE. Viss.
