Anna jau sen mani raustīja aiz piedurknes, sakot, ka grib Antonijas Mihaēlisas grāmatu „Pasaku stāstnieks”. Tā kā man pašam šādas vēlmes nebija, viņa nedaudz pierima, sakot, ka paņems to savas pilsētas bibliotēkā. Tomēr viņas sajūsma noplaka brīdī, kad vienīgo eksemplāru, kā par spīti, bija paņēmusi viņas draudzene. Pats es laika gaitā šo grāmatu biju uzlūkojis ne reizi vien. Un vienmēr, kā no jauna, tiku apdomājis, vai tiešām šo patīkamā izskata grāmatu negribu. Tomēr gada izskaņā nolēmu pamēģināt izlasīt šo darbu. Tobrīd gan vēl nebija nedz sniegs, nedz arī aukstums, tāpēc pirmās nodaļās izlasot, es grāmatu noliku malā. Kaut kā nepameta sajūta, ka tā ir jālasa tad, kad aiz loga ir sniegs. Un tā arī bija. Decembra dienās, kad parādījās sniegs, es to atsāku lasīt jau ar daudz lielāku interesi. Bet ne viss man šajā stāsta patika un bija saprotams...
Vispirms es tomēr gribēju pateikt, ka šī ir pirmā grāmata, kurā kāda cilvēka vārds ir minēts tik neiedomājami daudz reižu. Un tā nu ir sanācis, ka šis vārds ir manas draudzenes vārds, tāpēc ņēmos visas Annas saskaitīt. Var gadīties, ka kaut ko esmu palaidis garām, bet man grāmatas 18 nodaļās sanāca 1385 Annas. Iedomājieties, tās ir teju divas A4 lappuses tikai ar šo vārdu vienu.
---
Grāmata sākas ar asiņainu ainu priekšvārda vietā. Šī aina varētu mulsināt lasītājus, jo tā pa īstam līdz tām šausmām nonākam vien grāmatas pašās beigās, kamēr pirmā nodaļa sākas gluži miermīlīgi. Tieši tā, kā tiek rakstīts grāmatas anotācijā. Ja ar to esi iepazinies jau pirms tam, vēlāk piedzīvojamais satraukums varētu izpalikt. Tur tiek minēts galvenais personāžs Ābels, kā arī tas, ka, „pati to negribot, sapņotāja Anna iemīlas” viņā. Par to tad arī ir šī grāmata. Anna viņu uzrunā, lai gan Ābels ir tāds pelēkais un noslēpumainais tips. Ar katru brīdi Anna kļūst aizvien aklāka un sadzird viņā pavisam citu Ābelu, ne to, kurš kavē skolu, pārdod narkotikas utt. „Viņa balss skanēja citādi nekā skolā. Kāds bija iededzis gaismu starp teikumiem.”
Kādu dienu viņa nejauši noklausās daļu pasakas, kuru Ābels stāsta savai mazajai māsiņai. Tās pasakas dēļ vien man šī grāmata sāka nepatikt. Zināms, ka tā ir pusaudžiem paredzēta literatūra, bet tādus savārstījumus neatceros kādreiz lasījis. Starp visu to pavīdēja arī kaudzēm jauku un sarkastisku joku, kurus vēlāk viens otram nereti izmeta gan Anna, gan Ābels. Tie mani uzjautrināja un nereti noturēja pie dzīvības lasot šo grāmatu, lai gan arī bez tiem šis stāsts sākotnēji uz priekšu virzījās visai raiti. Man nebija pilnīgi nekādu iebildumu pret to visu līdz brīdim, kad Ābela stāstītā pasaka kļuva aizvien murgaināka un tajā aizvien vairāk tika iepītas reālas personības. Un pat pēc pilsētā notikušās slepkavības Anna nenovērsās no pasaku stāstnieka, jo naivi domāja, ka tam visam ar viņas mīlestību nav nekāda sakara. Viņa ticēja šim dīvainim, šim klusajam pusaudzim, kurš acīmredzami sevī slēpa tik daudz ko. Tomēr tā nebija vienīgā slepkavība pilsētā, kura saistīta ar Ābelu un viņa mazo māsu. Tobrīd jau nekas vairs nespēja aizrunāt manas ausis, ka grāmatas anotācijā minētais varētu būt nepatiess.
Dažbrīd, protams, ir saprotams tas, kas grāmatas izskaņā tiek darīts, bet ne līdz galam, jo bieži tas viss šķiet vieglāk atrisināms, ne tā, kā tas tiek darīts grāmatā. Visvairāk man nepatika izvarošanas aina un tas, kas pēc tās sekoja. Nu nevar pret sev tik tuvu cilvēku tā izrīkoties (lai gan cilvēki nereti ir nežēlīgi pret tiem, ko it kā mīl). Kur nu vēl rīkoties tik bezatbildīgi un stulbi, piedodot kaut ko tik briesmīgu. Tajā brīdī man zuda ticamības moments visam, kas grāmatā tika aprakstīts. Nezinu, no kā ir cietusi pati autore, bet psihologam tur būtu par ko parunāt. Arī atklājums par Ābela patiesajiem pazušanas iemesliem ir diezgan pretīgs. Tāpēc mierina vienīgi tas, ka grāmatā tiek pieminēts Leonards Koens, kurš grāmatas iesākšanas brīdī vēl bija dzīvs, bet decembrī pameta šo pasauli. Protams, tas ir ļoti skumji. Un arī grāmata ir gana skumja. Es to piebeidzu dienā, kad aiz loga bija sniegputenis. Kā reiz, tieši tāds laiks bija arī grāmatā...
