Tikko bija sācies novembris, uzsniga sniegs, bija nakts uz pirmo datumu. Līdzās visām jau iesāktajām grāmatām, kuras biju nodomājis reizi par visām reizēm pabeigt, stāvēja arī grāmata, kuru biju saņēmis nesen aizvadītajā dzimšanas dienā. Tajā ir ļoti skaists citāts par draudzību no franču rakstnieka Antuāna Sent-Ekziperī. Grāmata, kurā tas ierakstīts, ir Aleksandro Bariko „Misters Gvins”. Jau iepriekš biju šķirstījis šo grāmatu un tā mani uzrunāja. Pirmajā naktī gan netiku to izlasīt līdz galam, jo ļoti nāca miegs. Bet pēc tam es to piebeidzu, pavadījis pēcpusdienu gultā ne ar vienu vien grāmatu. Nakti biju pavadījis līdzās Gundegai Repšei un Edgara Po grāmatai. Līdz pat četriem tiku lasījis neatstājot gultu. Bariko no tiesas ierāva mani savā stāstā, kuru lasot izjutu par visiem 100 procentiem. Es gan lasot domāju, ka aprakstīt izlasīto būs stipri sarežģīti, jo visas savas sajūtas atstāju grāmatā... vai lidinoties ārpusē, kad biju izgājis pastaigāties.
Ja iepriekš tā uz ātru roku biju paņēmis Sent-Ekziperī „Nakts lidojumu”, kurš nebija īsti laikā, tad „Misters Gvins” nāca vispareizākajā laikā. Manis paša rakstu darbi bija palikuši ēnā un jau dienām ilgi nebija tiem pieķēries, ja neskaita kādu niecīgu rakstu, ko nopublicēt internetā... Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, lasot šo grāmatu, man teikumi galvā veidojās ne manā, bet gan tulkotājas Daces Meieres balsī. Bija sajūta, ka viņa man to lasa priekšā, tikai es esmu tas, kura acis seko līdzi izlasītajam...
---
Stāsts ir par rakstnieku Džesperu Gvinu, kurš bija sadomājis vairs nerakstīt, lai gan viņa aģents Toms jau pašā sākumā saka, ka „tāda atmešana nemaz nav iespējama”. Gvins tomēr mēģina un sāk prātot, kas tad būs tas, ko viņš darīs turpmāk. Kādu dienu viņš poliklīnikā sarunājas ar vecāku kundzīti, kura viņā atpazīst rakstnieku Džesperu Gvinu. Jautāts, ko tad viņš vēlētos darīt, ja jau vairs nerakstīts, Gvins ieminas, ka viņam, domājams, patiktu būt par pārrakstītāju. Ja iepriekš par šādu ideju neviens neko nespēja bilst, tad vecā kundzīte saka, ka viņa varot saprast šādu izvēli, tas esot tāds tīrs amats. Tā nu vēlāk Gvins noīrē telpu, atrod visu nepieciešamo un precīzi izdomā, kā viss notiks.
„Viņš vairs nepadevās bailēm un visu uzmanību koncentrēja uz tūkstoš nodarbēm, katru sīkumu darīdams ar vēl maniakālāku rūpību. Pievēršanās detaļām nozīmēja tūlītēju atvieglojumu. Tādējādi viņš brīžiem sasniedza gandrīz literāras perfekcijas virsotnes.”
Stāstā ir arī Rebeka, kura strādā pie Toma, bet nereti tiek sūtīta izpalīdzēt arī Gvinam. Rebeka mīl puisi, kurš ir draņķis. Viņa ir arī viena no galvenajām personām šajā romānā. Viņas sakarā es arī izbrīnījos par autora prasmi skaisti izteikties par neglīto cilvēka ārienē. To pirms viņa tikai retais autors tik atklāti bija teicis. Zinu, ka Bukovskis bieži sacīja skarbas lietas par sievietēm, bet, no tiesas, nav daudz autoru, kuri to darītu, jo lielākai daļai lasītāju šādi novērojumi īpaši nepatīk. Vai nu tāpēc, ka viņi paši jūtas nepārliecināti par savu skaistumu, lai kāds tas arī būtu, vai arī vienkārši nav pieraduši pie tik tieša runasveida. („Vispirms vajadzēja saprast veselumu, aizvadīt līdz tādam vai citādam vienumam šo figūru, kas pagaidām nezināmu iemeslu dēļ šķita tik neloģiska.&rdquo
Šķirstot grāmatu tomēr neatrodu īsto vietu, kura man tik ļoti patika un lika par šo tēmu aizdomāties. Ir tā, it kā kāds būtu ņēmis un izdzēsis manus svītrojumus, lai gan neviens te nav bijis. Vai arī zīmulis pēkšķi ir izbalējis, ha!
„Viņas sejas nelabojamais skaistums dod mājienus par iekāres aizmetņiem, kurus pēc tam ar rāmajām, lēnīgajām, perfektajām kustībām noliedz viņas ķermenis. Viņa vienlaikus bija inde un pretinde – un bija tāda maigā un noslēpumainā veidā.”
Grāmatā bija ļoti daudz smieklīgu teikumu. Un atziņas no dzīves. Stāsta gaitu, kas saistīta ar laiku pēc tam, kad Misters Gvins bija pastrādājis par pārrakstītāju, veidodams cilvēka portretus, es neņemos šeit apspriest. Vai nu tas ir jāizlasa katram pašiem, vai arī jāliek grāmatu mierā. Tas tomēr ir kā viesuļvirpulis, kas ierauj sevī... un tā pamatīgi... „Mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos. (..) mēs esam milzums visdažādāko lietu, turklāt esam tās visas reizē.”
---
„Visapkārt skraidīja puikas, pavadas raustīja suņi, kas gribēja atgriezties mājās, staigāja pensionāru pāri, kas izskatījās izglābušies no kaut kā baisa. Varbūt no savas dzīves.”
