Vakarā pazvani draugam, paprasi kā viņam klājas!
Šis nebūs kārtējais sūdzību raksts, cik slikti man iet, bet gan nedaudz pārdomas un spontānie teikumi.
Esmu laikam viens no tiem cilvēkiem, kuri spēj atšķirt kas ir īstie draugi. Man pagaidām ir 18, kopš bērna kājas man nebij neviens ar ko aprunāties, izkratīt sirdi vai kāds ar kuru iziet ārā un uzspēlēt kazakus razboiņikus vai paslēpes un nenākt mājās, kad mamma pa logu kliedz, ka zupa ir gatava. Varbūt iemesls tāds, ka man nebija mammas, es nezinu...laikā, kad bērni man apkārt čupojās viens ar otru un bizoja pa āru, spēlēdami paslēpes, es sēdēju tumšā istabā un lasīju grāmatas. Daudzi no mums ir aizmirsuši varbūt jau šos cilvēkus ar kuriem kādreiz skraidīja pa āru...bet tas ir iemesls, lai uzmeklētu vecos labos cilvēkus un aizietu pasēdēt pie kafijas krūzes..dažam labam no lasītājiem varbūt pasēdēt jau pie alus kausa..
Manā skatījumā draudzība nav definējama. Tā vienkārši pastāv. Tieši tāpat kā mīlestība - to pat īsti neviens nespēj izskaidrot. Kā slavens mākslinieks reiz teica ''mīlestība ir kā spoks - neviens to nav redzējis, bet visi par to runā''. Savā ziņā draudzība ir mīlestība. Draudzībai un mīlestībai nav definīcijas. Ja tu atvērtu googli un palasītu - tur būtu daudz visādu definīciju, bet manā skatījumā tas ir tikai aptuvenas. Mīlestība un draudzība ir jūtas, patīkamas jūtas un rūpju sajūta.
Visapkārt, arī manā klasē čum un mudž ar draudzenēm, kuras uzsit klačas par kādu un brīvdienās pasēž pie vīna glāzes un pusdienu galda. Bet tad man ir jautājums, cik no viņām ir patiesas draudzenes un draugi?
Man nekad nav bijušas draudzenes, ar meitenēm vispār nekontaktējos. Man ir tikai draugi - puiši un lieliskas attiecības. Es neticu meiteņu draudzībai. Meitenes savā starpā ir skaudīgas, nenovīdīgas, kuras mēdz aprunāt aiz muguras un protams nereti atņem puišus viena otrai, bet kad satiekās, tad tēlo labo meiteni. Daudzi ir teikuši, ka nepastāv draudzība starp puisi un meiteni. Pastāv gan! Esmu dzīvs pierādījums, ka pastāv. Mani draugi ir tikai puiši, mums ir labi, palīdzam un atbalstam viens otru, neskaužam, neatņemam puišus, utml. Reāli šie cilvēki man ir kā balsts.
Taču reizēm mēs mīlestību un draudzību cenšamies idealizēt ar savām definīcijām. Mēs cenšamies no neperfektiem cilvēkiem pieprasīt ideālas lietas un reakcijas. Tā tas nestrādā! Pēc tam bieži seko vilšanās partnera vai drauga izvēlē, ka draugs neatbilst ideālajam ''šablonam''. Un te es nonācu pie atklāsmes - draugs pieņem tevi tādu kāds tu esi, nevis cenšas izspiest kaut ko ideālu no tevis. Patiesa draudzība ir reti kad sastopama. Kas ir sastapis īstu draugu, tam no sirds ir paveicies!
