Sveiki, spocēni!
Šodien, 2018. gada 30. oktobrī, otrdienas vakarā, izdomāju ieiet spokos un uzcept rakstu pēc ??? gadu pārtraukuma. Pa ??? ilgu laiku spokos iegāju tikai no rakstiem, ko kāds draugs vai paziņa iemeta facebook.com. Raksta virsraksts īstenībā nav diezgan precīzs, tādam tam arī nevajadzētu būt, jo, rakstot šo vidējas sarežģītības saliktu pakārtotu teikumu ar divdabi kā iespraudumu, man nav ne jausmas, par ko es vispār varētu rakstīt. It kā jau saka, ka labākās lietas notiek spontāni. Nezinu, vai būs baigi labi, bet ceru, ka pēc apt. 400-1000 vārdiem beigās būšu nonācis pie kaut cik sakarīga un relatable secinājuma.
Es atvēru savu profilu, un iegrimu pavisam vieglā nostaļģijā. Raksti par videospēlēm, puslīdz asprātīgi komentāri pie rakstiem (cik nu no 14 gadīga čalīša varēja gribēt). Nenozīmīgi strīdi, argumenti, asaras, prieks, alus... nu jā, nedaudz aizpeldēju, bet tas laikam arī ir tas, ko turpmāko pusstundu darīšu, jo es joprojām nezinu, ko es tagad daru.
Labi, vispār es tikko pusminūti pasēdēju un sapratu, ka es gribētu anonīmi klaji paust savu viedokli par mentālo veselību, jo, manuprāt vissvarīgākais ir tas, kas tev notiek galvā. Mentālā veselība>fiziskā veselība. Ar stipru prātu, drošu sirdi un skaistām acīm var iekarot visas pasaules virsotnes, tad atrast vēl vienu un bez problēmām uzpraust tur savas pārliecības karogu pilnā platumā, ko pluinītu šaubu, bezspēcības un vārguma vēji.
Izskatās, ka es tomēr būšu savtīgs, un teikšu, ka šis raksts ir vairāk domāts man. Man patiks tā apziņa, ka esmu kaut kur ārā atstājis savas pārdomas un varēšu izvēdināt galvu no lietām, kas mani nomāc un/vai uzvelk.
21. gadsimta 2. desmitgades krutākie vārdi - mentālās veselības problēmas!
"Ak Dievs, man ir depresija! Es nevarēju pielaist mašīnu, tikt uz darbu, mani nošļāca no galvas līdz kājām, kamēr es gaidīju pie sarkanās gaismas jau 2 minūtes, nemierīgi trinoties un cerot, ka, tieši tad, kad nākšu es, piebrauks tramvajs un es laicīgi būšu darbā. Bet es nokavēju, priekšnieks sakliedza, draudzene vēl uzdirsa par kaut ko, un man tagad ir depresija." Nē, tev nav depresija. Ja kādam ir bijusi depresija, tad tie cilvēki ļoti labi sapratīs teicienu "Ja tu kādreiz esi bijis mēslainē, tad tu vienmēr sapratīsi mēslaines valodu." Depresija nav cool, nav stilīga, nav forša. Tā ir absolūta bedre, burtiska mēslaine, kurai malas ir nozieķētas ar sūdiem un no kuras var tikt ārā ar ceļamkrānu. Un šis ceļamkrāns ir sapratne un morāls atbalsts no tuviem cilvēkiem. Tas ir bezdibenis. Un tieši tāpēc cilvēki, kas sirgst ar depresiju un nemeklē palīdzību, izdara pašnāvību. Vot tagad ņem un iedomājies, kādā dirsā ir tavs prāts, kad tu esi novests tik tālu, ka vienīgais variants ir darīt sev galu.
"Ak Dievs, es esmu tik awkward, man ir sOcIAl anXieTY ;dd!" Nē, tas nav stilīgi, tas nav cute, tas nav pieņemami. Būtībā tu prātā sev pieņem ideju, ka tu atsakies pildīt jebkādas sociālās normas. Nu labi, tie ir "īpaši gadījumi". Īstenībā social anxiety ir bailes, trauksmes sajūta, kad tu sevi atrodi jebkādā sociālājā saskarsmē. Pat pērkot etalonu Narvesenā no vecas, jaukas tantiņas, tu jutīsies tik pārbaidīts, ka neko neteiksi, ar cieši sakniebtām lūpām un lielām acīm skatīsies. Un tad tantiņa padomās, ka ar Tevi kaut kas nav riktīgi, un steigsies pabeigt finansiālo transakciju un sociālo interakciju ar tevi. Tas rodas tikai un vienīgi no tā, ka cilvēki pārāk daudz laika vieni, ļaunāk, ka virtuālā pasaulē, vēl ļaunāk, ka lieto narkotikas vai dzer. Ne ar vienu nerunā, spēlē simulē realitāti un zaudē saikni ar realitāti ar dažādu vielu palīdzību. Zbis.
Pēdējā laikā arī ārzemju Youtuberu kanālos parrunātajās tēmās esmu pamanījis tādu vārdu kā sociopāts, psihopāts. Nigga, please. Dzīvē nekad nezināsi, ka viņš tāds ir, līdz kādā brīdī parādīs savas īstās krāsas un, ja būsi gadījies pa ceļam, ir liela iespēja, ka paliks milzīga rēta uz visu mūžu. Ja cilvēks, kā Youtuberis, ikdienā laiku pavada kameras priekšā, skatās uz savu seju un apģērbu live, un pēc tam vēl montē savus video, visu laiku skatoties uz sevi, pēc kāda laika kaut kas riktīgi var arī nebūt. Es runāju par narcismu, kas ir reāla mentāla kaite, nevis lamuvārds, kādā tevi sauca skolotāja. Nerunāju par visiem, protams - neviens lielais Youtuberis nebūtu tur, kur viņš ir, ja nebūtu pret šo pretdabisko procesu piegājis ar veselīgu attieksmi, protams, pa ceļam mācoties no sevis un pamanot, ka pašam tāda sajūta, ka kaut kā nav viss štokos.
Es vēlētos, lai vairāk cilvēku pievērš uzmanību tam, kas notiek viņu prātos, censtos paši sevi izpētīt un atdurties pie kaut kā, ko var paši labot. Vai arī meklē palīdzību, ja paši nevar. Rūpēties par savu veselību - tas ir stilīgi.
Beigās kaut kāds murgs sanāca par šito visu, nezinu vispār, vai manu rakstu akceptēs. Nezinu kādā sadaļā likt, liekas, ka agrāk bija oriģinālrakstu sadaļa. Bet, ko nu vairs - ceru, ka izlasīji manu naida un dusmu pilno rantu par mentālās veselības problēmām un kāpēc man besī, ka cilvēki sev piesaista tik smagas slimības un atklāti runā par to tā, it kā tas būtu kaut kas pilnīgi ikdienišķs, kamēr citi cilvēki reāli cieš un nezin, no kura gala vispār sākt, lai savestu savu galvu kārtībā.
Sporto, dzer ūdeni, ēd veselīgi, mazāk dzer, runājies ar cilvēkiem un tad visam vajadzētu būt puslīdz kārtībā.
