Televīziju skatos diegan maz. Dienā televizoru pat neieslēdzu.
23.martā, kā parasts vakarpusē ieslēdzu televizoru, daru savus ikdienas darbus un fonā dzirdu televīzijas raidījumus.
Auss uztver tik pazīstamus vārdu Tjuhtetas rajons, Sibīrija. Man šis vārds ir iespiedies atmiņā sakarā ar manu vecāku izsūtījumu uz Sibīriju tālajā 1949. gada 25. martā. Jaunā paaudze to šad tad dzird vēl nostāstos, vai reizi gadā kad šo dienu piemin valstiskā mērogā Latvijā.
Izrādās, ka televīzijā skatos pāraidi Tālā zeme - Sibīrija. Tā ir Dzintras Gekas kārtējā sērija par ekspedīciju uz izsūtīto latviešu vietām Sibīrijā. Šoreiz tā ir Tjuhteta - Krasnojarskas apgabalā.
Pavisam tapušas astoņas sērijas un katra no tām pievēršas kāda cilvēka vai ģimenes likteņa gaitām tālās Sibīrijas vietās, par kurām maz zināms, bet kurās dzīvojuši, strādājuši izsūtītie Latvijas iedzīvotāji. Tjuhteta ir 8. sērija. Tā veltīta Melānijai Vanagai, ko kopā ar astoņgadīgo dēlu Alni izsūtīja uz Sibīriju - Krasnojarskas novadu. Vīrs Aleksandrs tika nošķirts no ģimenes un izsūtīts uz gulaga nometni Urālos, kur 1942. gadā tika nošauts.
Latvijā M. Vanaga atgriezās 1957. gadā. Pēc atgriešanās veikusi ļoti nozīmīgu literāru darbu, par ko saņēmusi vairākus apbalvojumus, arī Triju Zvaigžņu ordeni.
2016. gadā režisors Viesturs Kairišs pēc grāmatas „Veļupes krastā” motīviem uzņēma filmu „Melānijas hronika”.
Ar lielu interesi sāku ieklausīties televīzijas raidījumā, kur stāsta par Melāniju skarbajos apstākļos, kad pati strādājusi lopu kautuvē un ar paslepus savāktām asinīm palīdzējusi izdzīvot citiem bēdu brāļiem - izsūtītājiem latviešiem. Stāsta, ka asinis vākusi no bērza tāss izgatavotos traukos un piemin, ka vienu šādu trauku liek, lai aiznest Augustei. Pie šiem vārdiem patiesi satrūkos, jo manai mammai ir vārds Auguste, bet tēvs šādus bērza tāss traukus bija gatavojis ne vienu vien.
Viens šāds bērza trauks vēl saglabājies man.
Saprotu, ka dzirdētais stāstījums ir tīrā sakritība, jo mani vecāki bija apm. 40 kilometrus no Tjuhtetas Bogatolkas ciemā - taigā, kur pa bezceļu varēja nokļūt tikai traktora vilktās ragavās. Tjuhteta maniem vecākiem toreiz bija rajona centrs. Uz Tjuhtetas slimnīcu vienrez arī mana mamma bija atvesta, lai noteiktu invaliditātes grupu. Bez citām kaitēm mammai bija arī ļoti augsts asinsspiediens. Nekādu citu zāļu nebija, tāpēc mammai pret augsto asinsspiedienu nolaida asinis. To praktizēja arī vietējais Bogatolkas feldšeris - vācietis, kas bija tur uz mūžu nometināts kara gūsteknis. Par manu vecāku stāstīto, esmu jau rakstījusi savā seriālā - Lietuvas latvieši, kam publicētas spokos vairāk kā 100 sērijas. Par manu vecāku Sibīrijā piedzīvito un mani šajā laikā vari izlasīt.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-33-jeb-man/711117
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-34/719150
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-35/719375
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-Latviesi36/719628
