Kāpēc Jūs esat laimīgs, vai arī otrādi, nelaimīgs? Aizdomājāties?
Bieži vien cilvēki apzinās to, kas ir laime, kad to jau ir pazaudējuši.
Kad jūs pārņēmušas skumjas, ielūkojaties savā sirdī, un jūs redzēsiet, ka lejat asaras par to, kas jūs ir priecējis.
Tā nu nolēmu arī es pastāstīt par to..
Diemžēl, arī es sapratu, kad to jau zaudēju...
Visu laiku biju sapņojusi atrast cilvēku, kurš manis dēļ būtu gatavs uz visus, kurš vienmēr dzīvotu, lai man būtu viss kārtībā, kurš par mani rūpētos .Visu laiku biju meklējusi šo cilvēku kaut kur citur. Tagad apzinos, ka šis cilvēks vienmēr bija man blakus, vienmēr, gan priecīgos, gan skumjos brīžos-mana mamma!
Pie loga rūtīm es pieglaužu vaigu, kas pateiks vārdu kaut vienu man maigu, kas piekļaus krūtīm un noglāstīs matus.Vai ,māmiņ, dzirdi kā sāp mani vārdi, uz loga rūtīm krīt asaras lēni.
Es apskāvu Tevi vēl nesen Teicu,lai pasmaidi man un turies, Vēl dzirdēju Tavu balsi kluso, mīļo... Bet šodien Tu nesaki man vairs neko.
SARGIET SAVAS MAMMAS! / kuriem viņas ir/ Sargiet savu ģimeni. Tas ir zelts un gods, tik jāmāk to saprast laicīgi!
Noņemiet no mana pleca savas rokas! Lai paliek ar mani mana nelaime un manas mokas. Man jāsaprot pašam,cik dziļi un kas manī trūd. /Imants Ziedonis/
