Bija te kaut kad kaut kas saistībā ar bibliotēkas lietām, ar atmiņām par tām. Tiku palasījis dažus ierakstus un tāpēc sadomāju, ka arī es varētu kaut ko pastāstīt par savām atmiņām no vietas, kurp ļoti reti dodos, jo nu jau manis paša dzīvoklis ir viena sasodīta bibliotēka. Un nav vajadzības meklēt citas grāmatu pārpildītas vietas, ja pašam ir sava. Pats sākums, protams, ir meklējams skolā. Lai es, kurš tobrīd nelasīja grāmatas, vēl ietu uz bibliotēku ārpus skolas – neiedomājami un vājprātīgi. Arī skolas laikā šī vieta man diži ar grāmatām neasociējās, jo ne jau to dēļ es turp gāju, es gāju pašķirstīt avīzes un žurnālus, palasīt kādu rakstu tajās, neko vairāk. Tobrīd mana galvenā kaislība bija mūzika. Es guvu prieku tikai no tā, ko klausījos, ne no lasītā. Tagad ir pavisam citādi, lai gan mūzika aizvien ir cieņā un tiek pielietota manā ikdienā.
Tikai vēlāk, kad bijām pārvākušies jau uz citu mājvietu, kādus pāris gadus pirms vidusskolas sākuma, es sāku atlasīt sev it kā piemērotu dzeju. Lielāko vairumu dzejas krājumu biju dabūjis kaimiņam nevajadzīgo grāmatu plauktā, bet šad un tad izmantoju arī bibliotēkas pakalpojumus. Savulaik arī es tiku pieteicies strādāt skolas avīzē, kuras mītne bija bibliotēka, taču stulba klasesbiedra (Rolanda E.) dēļ netiku pieņemts. Drīz pēc tam šie lūdzās un krita vai ceļos, lai tikai nāku pie viņiem strādāt un rakstītu avīzei dzeju. Tas bija tūlīt pēc tam, kad nākamajam numuram biju sagatavojis diezgan daudz savas dzejas. Protams, es vairs negribēju tur strādāt un ļāvu viņiem pašiem vārīties savā sulā. Savu dzeju es arī vairs netiku publicējis.
---
Lielā aizraušanās ar mūziku lika šad un tad iegriezties arī bērnu bibliotēkā, kas atradās pilsētas kultūras namā. Tur man interesējošo žurnālu bija krietni vairāk par tiem, kas bija pieejami skolā. Tāpēc nereti atļāvos izplēst visu, kas pašam likās vajadzīgs. To darīju arī skolas bibliotēkā. Nosodāmi, protams, bet tolaik tiešām gribējās dabūt pilnīgi visu par visiem sev interesējošiem mūziķiem. To visu pēcāk līmēju kladēs utt.
Skolas bibliotēka kādu laiku bija vienīgā, kuru tiku apmeklējis. Starpbrīžos tajā palasīju kādu rakstu vai apstaigāju tos pāris plauktus, kuri gandrīz apputējuši stāvēja reti kuram vajadzīgi. Grāmatas aizņēmos reti. Spilgti atmiņā ir palikusi tieši pirmā bibliotekāre, taču nu jau ilgāku laiku – vismaz divus gadu desmitus – tur strādā jau cita, kura man ar šo amatu pilnīgi un galīgi neasociējas. Viņai ir savas lietas un grāmatas, šķiet, nemaz nav primārā nodarbošanās. Pavisam nesen gadījās tur iegriezties. Grāmatplauktu gandrīz vairs nav, ir tikai daži pāri palikuši skapji ar lielākām grāmatām un galdi. Nezinu, kur tas viss palicis un kāpēc vairs nav, bet skats bija pabriesmīgs un man nepatika. Nu jau tajā ir daudz vairāk datoru, jo ko gan sīkie citu starpbrīžos darītu, ja ne ietu pīpēt vai pasēdēt internetā (ja vien viņiem jau nav pašiem sava viedtālruņa, kas mūsdienās jau ir gluži neatņemama bērnu ikdienas sastāvdaļa). Mazajā bibliotēkā tā arī vairs neesmu bijis un nav jau arī bijis vajadzības tur iet.
---
Visbiežāk gan esmu gājis uz pilsētas bibliotēku, kur sākumā gāju tikai tāpēc, ka mājās nebija interneta, bet vēlāk – lai apskatītu grāmatas. Savulaik, kad veidojās mana lielā grāmatu kolekcija, es bibliotēkā aizņēmos (uz neatdošanu, protams) Andras Manfeldes „Adatu”, jo to nekur nebija iespējams iegādāties. Vēlāk par šo atgadījumu mēs ar autori parunājām. Viņa stāstīja, ka reiz darījusi tieši tāpat, tikai vēlāk bijuši sirdsapziņas pārmetumi un viņa grāmatu esot aiznesusi atpakaļ. To, ka viņa vairs nav tā, kas reiz bija, visiem jau ir zināms. Savu jaunāko grāmatu viņa man tolaik teicās uzdāvināt, bet es aizbraucu uz Vāciju un nesatiku viņu. Bet tas ir cits stāsts...
Bibliotēkā par dzeršanu tika padzītas iepriekšējās bibliotekāres un nu arī tur jau vairākus gadus rosās vienas un tās pašas dāmas. Šī bibliotēka ir jauka vieta. Man patika izstaigāt gar plauktiem, pacilāt vecās grāmatas un kādu no viņām arī paņemt uz mājām. Ne vienmēr es tās lasīju, bet prieks paņemt bija gan. Gribēju vecajām grāmatām dot kādu iespēju izdzīvot, kad redzēju, ka vairākus gadus to neviens nebija ņēmis. Nu jau ir cita sistēma – datorizēta. Vairs jau neredzi, kas ir ņēmis un kad. Daudzi gan aizvien tur dodas sēdēt pie brīvā interneta, bet es gan vairs ne, man internets ir līdz kaklam. Izraujos ārpusē, lai nebūtu pie tā.
---
Esmu bijis arī lielajā stikla kalnā – Gaismas pilī. Tur gan biju pasākuma ietvaros, ne tāpēc, ka gāju pēc grāmatām. Kādu dienu jau gribētos aiziet arī apskatīt grāmatplauktus, ne tikai būt tajā bezjēdzīgajā plašumā un neredzēt nevienu pašu grāmatu. Pēdējo reizi bibliotēkā es biju 21. maijā. Todien bija dzejnieku pasākums Rīgas centrālajā bibliotēkā (ja tā to sauc). Senāk tur ar māsām bijām uzbraukuši ar liftu augšā. Toreiz tas bija jauks piedzīvojums man kā iebraucējam galvaspilsētā. Arī 21. maijā es tiku uzbraucis līdz augšai, jo īsti nezināju, kur notiek pasākums. Tikai uz beigām paguvu arī piedalīties kā skatītājs šajā pasākumā, kurš notika starp grāmatplauktiem.
Vēl viena bibliotēka bija mācoties Rīgā. Tur mēs kopā ar Apini gājām gandrīz katru dienu, lai izlasītu jaunāko horoskopu. Bibliotēka atradās ceļā no kojām uz skolu, tāpēc nebija nekur speciāli jāiet to meklēt. Grāmatas es tur neesmu ņēmis un diži pētījis arī nebiju. Tomēr šī bibliotēka bija gana vecmodīga un mājīga, tāpēc man patika tajā uzturēties kaut vai tikai ar avīzēm vien. Vēl es esmu bijis arī Stabu ielā kaut kādā bibliotēkas filiālē, kur arīdzan grāmatas neaiztiku, jo biju tur dārgumu meklējumos kopā ar Annu. Kamēr viņa atzīmējās, ka ir atradusi šos dārgumus, es tikai ar acīm paskatījos uz dažām biogrāfiskajām grāmatām, bet tās neko vairāk. Un tāds nu ir mans stāsts par bibliotēkām. Ja atmiņa neviļ, nekas vairāk nav bijis, neviena cita bibliotēka nav apmeklēta. Viss.
