Pagātne nav nemaz jauka, ja tev tā bija slikta. Man nav jauka pagātne. Nav jau slikta tā, bet...ir arī daži tumši noslēpumi...bet varbūt es to pastāstīšu otrajā daļā.
Man pagātne bija laba daudzkārt. Es biju topā. Ja kaut es noskaitīju dzejolīti, visi bija ar mutēm vaļā palikuši. Toties laiki mainījās...piedzima atvase. Tagad es vispār esmu kā iemīts zemē. Loģiski. Jaunākajam ir parasti tikai jaizdara kaut kas, un tad visi abrīno. Bet ja izdari ko sliktu, piemēram, saplēs šķīvi, tev nav jāuzņemas vaina, un ja tev ģimenē ir kāds vecākais, droši vien vecākajam liks savākt.
Visu laiku kā nevainīgs. Bet kad ir kāds jaunāks, viss mainās. Mans brālis un es esam tikpat kā labākie draugi. Bet, kad biju jaunāks, ja ko nometu, viņam bija viss jādara. Kad mēs bijām mazāki, ja man iesita, parasti mamma sarāja manu brāli. Bet tagad ja kaut kas tāds notiek, vienkārši var droši pateikt: "Jūs jau esat lieli. Tāpēc es neiejaukšos. Jums pašiem jānokārto viss." Nevienam nav prieks aiziet no bērnības līdz tajam vecumposmam.
Bet tad pienāka laiks, kad mēs abi bijām lieli. Tad mēs visu darīām kā gribējām - nekādas lietas, atbildības, viss. Un tad mēs visi jau darījām - ne pa prātam. Tas jau tas ko mēs saucam par pusaudžu laiku vai to puberitātes sākumu.
Pirmās daļas beigas