Vienreiz Gūtenmorgens atnāca otrreiz. Tas notika 3. maijā. Lai gan vairums tekstu no otrās grāmatas jau iepriekš bija publicēti periodikā, es to gaidīju ilgāk par citiem Gūtenmorgena sapratējiem, jo 2016. gada pavasarī Bērziņš man pastāstīja par šādas grāmatas esamību. Ideja pašam pirmajam gabalam esot uzplaiksnījusi jau 2005. gada 17. martā plkst. 23:57. Tā viņš stāsta „konTekstā”. Ar Gūtenmorgenu iepazinos vien desmit gadus pēc tam, kaut kad 2015. gada pavasarī, kad to lasīdams pastaigājos pa Rīgas ielām. Bērziņa radītais mani uzreiz ierāva sevī. Pirmais Gūtenmorgens iznāca 2007. gadā un tā atvēršanas svētki notika manā dzimšanas dienā. Es gan tolaik vēl nezināju, kas ir Māris Bērziņš. Bet tagad es zinu visu.
Otrā Gūtenmorgena atnākšana notika Nice Place telpās, uz kuru ierados jau nedaudz iedzēris. Arī tur tiku papildinājis sevi ar alkoholu, izdzerot dažas glāzes baltvīna vēl pirms pasākums bija sācies. Bija sarunas par Gūtenmorgena tēlu, video par to un vēl visādas runas. Pats Bērziņš nolasīja stāstu „Gūtenmorgens un jāskatās”, kurš visiem lika smieties. Un tas arī viss. Tovakar arī no Bērziņa dabūju pašu grāmatu ar skaistu un netipisku ierakstu, jo parasti viņš raksta vienu un to pašu. Nokļuvis mājās, uzreiz ķēros klāt lasīšanai. Jau ievada stāsts bija iespaidīgs. Ideja par iekāpšanu tajā pašā upē divreiz ir ģeniāla. („Vienreiz Gūtenmorgens otrreiz iekāpa tajā pašā upē.&rdquo
Uzreiz pēc tam seko Vienciema sāga, pēc kuras uzņemta arī spēlfilma „Gūtenmorgens un Vienciems”.
---
Ar tālāko, kam dots virsraksts „Ikdienā”, Māris ne vienmēr ir tik labs, cik no viņa ierasts sagaidīt. Idejas, protams, krietni pārspēj normāla cilvēka domāšanas līmeni, bet dažbrīd stāsti tomēr uzrakstīti mazliet pavirši vai vāji. Varbūt šāds iespaids ir radies tādēļ, ka zinu visu viņa daiļradi un varēšanu. Bet arī tad, ja izņēmuma kārtā kāds no stāstiem liekas nedaudz pieklibojam, pēc desmit gadus klusēšanas Gūtenmorgens ir atgriezies otrreiz. Uz vāka, līdzīgi kā tas bija pie 2009. gadā Apgādā Mansards izdotās Gūtenmorgena versijas, bija paredzēta fotogrāfija, tikai šoreiz tajā bija attēlots šahists un kaila meitene. Taču tas neesot gājis cauri, tāpēc uz vāka ir bilde, kurā pie galda (savā pagalmā) sēž divi vīrieši, divi Gūtenmorgeni, divi Māri Bērziņi, un spēlē šahu.
„Es ticu, ka ar laiku atklājot vēl un vēl, un vēl visu ko jaunu, zinātne un reliģija daudzos punktos spēs satuvināties.”
Trešās nodaļas nosaukums ir „Par godu”, kurā apkopoti vairāki stāsti, kas veltīti vai nu kādai personai, vai radio raidījumam vai filmai utt. Trīs pēdējos stāstus es kādu vakaru pirms gulētiešanas skaļi nolasīju priekšā Annai. Arī viņa dabūja pasmieties. Pirmais no tiem bija par kamermūziku, kurā Gūtnemorgens pēc pasēdēšanas parciņā „aizlikās uz Lielo ģildi klausīties Mocertu, Veilu un Haidnu”, kur nobeigumā secināja, ka „jaunība ne vienmēr ir trūkums.” Otrais bija par filmu „Kolka Cool”. Tas bija ļoti smieklīgs. Ik reiz, kad atveru grāmatu 178. lapaspusē, es vēlreiz sakāroju izlasīt stāstu un atkal skaļi pasmieties. Noslēdzošais stāsts ir par godu Ievas Plūmes grāmatai „Rēzus”, kurā Gūtenmorgens iet ciemos pie autores, kura nemaz nav mājās. Tajā savijas smiekli un filozofija un Gūtenmorgens uzzina, ka „pirmais vienmēr ir kārdinājums, tad parasti uzreiz nāk gribēšana, bet beigās varbūt arī kaut kādas zināšanas rodas.” Galu galā, es ļoti ceru, ka vēl pēc desmit gadiem būs arī trešā Gūtenmorgena atnākšana un ar šo viss nebeidzas…
