Čau spoki!
Es jums gribu kaut ko pastāstīt. Šis ir pilnīgi 100% reāls stāsts par manu dzīvi.
Centīšos uzrakstīt vienkāršā valodā.... tas, ko es galīgi nevēlos, lai šis ieraksts tiktu uztverts kā reliģiska kampaņa, neskatoties uz to, ka saucu sevi par kristieti.... uztver to kā dzīvesstāstu, jo tāds tas arī ir, balstīts uz 100% patiesiem notikumiem.
Nekas nav izdomāts, rakstu tikai par savu dzīvi. Nevaru rakstīt pilnīgi visu, jo mana dzīve neattiecas tikai uz mani, tāpēc arī šoreiz izvēlos palikt anonīma.....
Lai tev patīkama un pārdomu pilna lasīšana.... =))
Esmu sieviete. Man ir 22 gadi.
Man bija 8 gadu, kad es uzzināju, ka mans tēvs nav mans tēvs.
Man bija 8 gadi, kad sāku interesēties par seksu, jo mājās bija viegli pieejamas grāmatas par to, zemākajos plauktos, un man ar labāko draugu bija interesanti tās apskatīt. Tajā laikā mums likās interesanti pamēģināt "seksu ar drēbēm....." vēlāk par to smējāmies, 14 gadu vecumā, pie aliņa, vai šņabīša.....
Man bija 9 gadi, kad mans "tēvs" pameta mani un mammu.
Man bija 11 gadu, kad pie sevis uz mājām uzaicināju 22 gadu jaunu vīrieti, kurš pirmoreiz man pieskārās tur, kur nevajadzēja.....
Man bija 11 gadu, kad sāku smēķēt.
Man bija 11 gadu, kad ar mammu gāju baznīcā kristīties...
Man bija 12 gadu, kad jau biju atkarīga no pornogrāfijas. Mājās bija dators.
Man bija 12 gadu, kad pirmoreiz stājos dzimumattiecībās ar sievieti.
Man bija 13 gadu, kad pirmoreiz stājos dzimumattiecībās ar vīrieti.
Man bija 13 gadu, kad mani seksuāli izmantoja mans brālēns.
Man bija 14 gadu, kad par mani ņirgājās visa skola un pilsētā arī - dažādu iemeslu dēļ.
Man bija 14 gadu, kad sāku pīpēt marihuānu un spaisu - gandrīz katru dienu.
Man bija 16 gadu, kad ar ļoti labām sekmēm, kā otrā labākā, iestājos vienā no vislabākajām Rīgas skolām, un pametu mājas, lai dzīvotu kopmītnēs,
16 gadu vecumā smēķēju narkotikas katru dienu, biju alkoholiķe un lesbiete. Pirmoreiz pamēģināju, kā tas ir - nopelnīt naudu ar seksu... Ātra nauda, nebija nemaz tik traki, tā man šķita. Viņš tikai atnāca, izdarīja, kas viņam bija jādara... bezmaksas alkohols, nauda, kādu nopelnīt 20 minūtēs tikai filmās ir redzēts... Fantastiski. Narkotikas un pārtika nedēļai garantēts.
Mammu ienīdu. Neatceros - kāpēc. Laikam pie visas savas neizdevušās dzīves vainoju viņu. Es vēl nezināju, ka pasaulē pastāv kāds ļaunums, pie kura mamma nav vainīga, bet kas arī viņas rīcību savulaik ir ietekmējis.
18 gadu vecumā jau biju "patstāvīga meitene." īrēju istabiņu pa mazu naudu kādos vēsos bēniņos, strādāju par apkopēju - man tas darbs arī patika, tur bija ar to grīdas mazgājamo mašīnu jāmazgā grīdas un tā.... īsas stundas. nebija slikti, laiks bija. skolā jau vairs nemācījos. nepabeidzu - pametu. nesapratu, priekš kam man to vajag, to skolu. dzīvot tāpat var.
Izdzīvot. Appīpēties un aizmigt. Noskatīties kādu filmu. Pačatot ar draugiem, cik vinu bija atlicis. Daži jau bija.... man viņi baigi neinteresēja. Tikai tik cik... lai interesantāk dzīvot.....
Pārvācos pie sievietes, ar kuru biju attiecībās.
Smagas attiecības. Vardarbība. Viņa bija vecāka. Fiziski cietu no viņas katru dienu. Viņa no manis arī - pāris reizes. Pastāvīgi strīdi, bļaušana, kaimiņi sauca policiju.
Dzīvojām paralēli šai pasaulei. Lietojot narkotikas, un slēpjot no kaimiņiem to, ka abas esam prostitūtas. Pie mums uz dzīvokli pastāvīgi brauca vīrieši. Bieži pārvācāmies. Dēļ kaimiņiem..... dēļ nenomaksātiem rēķiniem... vienreiz nācās ļoti ātri vākt mantas un bēgt prom. pēc desmit minūtēm zvanīja dzīvokļa īpašnieks.....kā ar naudu??? es necēlu klausuli. knapi izsprukām.
Izšķīrāmies.
Paliku viena. Sāku jukt prātā. Tas prātā jukšanas laiks bija ar kaut ko jāaizpilda. Spēlēju azartspēles.
Ak jā, 18 gadu vecumā sāku arī lietot amfetamīnu un visu pārējo. tikai heroīnu nepamēģināju. Gandrīz... rokas bija zili zaļas, sadurstītas, no augšas līdz apakšai.... kājas arī, nedaudz.
Nekas no manis nebija palicis pāri. Biju sadauzīta pa maziem gabaliņiem. 19 gadu vecumā biju pilnīgi atkarīga no narkotikām - bez tām gandrīz nespēju paelpot. Rāpoju pa istabu, lai pa stūriem kaut ko atrastu. Kad biju nomodā, vai nu "pelnīju" naudu, vai spēlēju azartspēles. Es negribēju dzīvot, manai dzīvei nebija pilnīgi nekādas jēgas, man nebija ne draugu, ne komunikācijas ar ģimeni. Dzīve bija tikai tāds vienīgs process... ēdu jau jebko, kaut vai - tikai maizi. Nevis jo nebija naudas, bet jo nebija prieka ēst, ēdu tik, cik lai nenomirtu.
Uz savu augumu 168cm svēru 40 kilogrami.... pabiju slimnīcās, tvaika ielā vien 4 reizes, tad vēl arī gaiļezerā, linezerā, paskalot iekšas.... viss kas no manis nāca laukā jau bija spilgti zils, vai spilgti zaļš - pa abiem galiem.
Nekā laba tur nebija.
Vienu dienu jau viss.....man vēl suns bija. dzīvoju 9 stāvu mājas vienā no augšējiem stāviem. atvadījos jau no suņa, gāju uz balkonu, domāju - jālec lejā. Nav jau vairs citu variantu. Agrāk biju graizījusi rokas - ja jau sāpes atvieglo, tad jau nāve vēl jo vairāk. Tur es točna nosistos....
Man jau rādījās gļuki. Likās, ka man velns seko, visādi ļauni gari. Dzirdēju balsis, likās, ka par mani kāds ņirgājas. Rādījās halucionācijas arī....
Turējos pie veļas striķa ar kājām uz balkona margām - palika viens solis, ko spert uz priekšu, un joprojām dzirdēju balsis, kas it kā teica - uz priekšu! uz priekšu! vienu soli! saņemies! tu taču zini, ka nav citas iespējas. savādāk tu netiksi no tā visa laukā, tu taču vairs nevari to visu izturēt!!!
Tajā brīdī, 19 gadu vecumā, stāvot uz balkona margām un nespējot paiet to vienu soli uz priekšu, notika kaut kas radikāls.
Es it kā ar sirdi, kura bija jau sen aizmigusi, redzēju....kāds skatās uz mani.kāds uz mani skatās. Viņš ir norūpējies. Viņš smaida. Viņš negrib, lai es to daru...... it kā pārdabisks miers nāca pār mani, un cauri galvai mierīgi, kā rāms ūdens, sāka plūst domas - beidz...beidz taču....nav tik traki....mēs ar visu tiksim galā....kāp atpakaļ....nomierinies.....
Pirmo reizi pēc tik daudziem gadiem, kopš mana dzīve bija sākusi satumst, es ieraudzīju skaisto skatu sev priekšā. Saule...koki....putni......skats no tik augstas vietas pāri vienam no skaistākajiem rajoniem Rīgā bija fantastisks.... Saule spīdēja spoži. un uz mani kaut kas runāja. Nevis galvā, nevis ausīs, nevis - kā līdz šim... bet sirdī..... un kaut kā - tajā tumsā, dubļos, kur dzīvoju, kad cilvēciski liekas pilnīgi nereāli, ka ar to vēl kaut ko var darīt, es tomēr spēju tam noticēt.
Tas bija kaut kas, Kāds, kas bija augstāks par jebkuru saprašanu.... Bībelē ir rakstīts - Lai miers, kas ir augstāks par jebkuru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū.
Es vēl ilgi baidījos no vārda Jēzus, un Kristus... man tas viss likās drausmīgi, reliģiozi, biedējoši. kaut kādi likumi. bēgu no tā jau kopš bērnības. rituāli. kaut kādas svecītes un jaunavas pielūgšanas.... man tas viss nelīmējās kopā ar to mīļumu, un siltumu, kas man lika nokāpt no balkona malas nost, apsēsties tur, un vienkārši raudāt, kamēr vairs paraudāt nevarēju.....
man Kristus Jēzus saistījās ar svēdienas skolu, un jocīgiem pieaugušajiem, kuri vispār nedomā ar galvu, kuri kr traki un var izdarīt kaut ko neapdomīgu - piemēram atdot naudu baznīcai, kuru mācītājs ieliek kabatā, un atstāt badā ģimeni. man tas giss vairāk līmējās kopā ar tām trakajām balsīm, kuras dzirdēju kad lietoju narkotikas - tur baznīcās jau arī visādus vīrakus kvēpina, kas zina, kas tur vispār ir iekšā..... vēl kaut kādi budisti, jehovieši, viņu visu savstarpējās cīņas par kaut kādām lietām, kuras šajā pasaulē vispār nemaz nav svarīgas.
Nu jau pagājuši trīs gadi, kopš mācos.... ne jau uzreiz es sapratu, kas ir Jēzus, kas ir Dievs, ka Viņš bija tas, ko satiku tur uz balkona, ka Viņš man grib tikai labu.... es sāku neapzināti kādu, kaut ko lūgties, mana dzīve kaut kā sāka mainīties, kaut kas man deva spēku atmest narkotikas, un manī sāka ienākt kaut kādas savādākas vēlmes...... tomēr bija kaut kāds strupceļš, kaut kas, kam netiku pāri.
"Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne..... kad gribu darīt labu, man piestājas ļaunais....." un atkal jau- tā kāds cilvēks vārdā Pāvils par sevi raksta Bībelē....
tad biju nonākusi kādā strupceļā. joprojām pīpēju zālīti, dzēru. tobrīd tā, ar vinčikiem pie televizora nosēdēju dažas dienas pēc kārtas. dzīvoju vienas sievietes mājā, to sievieti baznīcā satiku. gāju uz baznīcu, jo kaut ko meklējum un mani mamma tur aicināja... nebija jau vairs arī spēka mammu ienīst, bija skaidrs - man ir jādzīvo, tikai kā...tad nu kaut ko meklēju....
Toreiz sēdēju gultā, slēpu vīna pudeli zem galda, jo atbrauca tā sieviete, un man likās, nebūs labi, ja viņa redzēs, viņai tur bija kādas darīšanas , galu galā, viņas māja. Tikmēr pie viņas ciemos atbrauca viņas draudzene.... vēlāk izrādījās, viņa atbrauca pie manis. Viņa apsēdās man pretī un tā arī teica - es esmu atbraukusi pie tevis. Tu tikai nebaidies-viņa smējās. es pateicu - ja godīgi,es šobrīd tā uztraucos, ka gribu iziet uzpīpēt....viņa atkal pasmējās, teica, nevajag iet.... es uztraucos, jo biju atkal sajutusi sirdī to pašu jocīgo sajūtu. it kā es jau zināju, ka viņa atbrauca pie manis....to pašu, ko es satiku tur uz balkona, šķita, ka satieku atkal.....
Tas bija jocīgi. es atceros tikai to, ka raudāju, un, ka viņa man pastāstīja par Jēzu Kristu.
mani tas biedēja, es to nesapratu. ko tas vispār nozīmē atdot savu dzīvi Jēzum? atdot savu naudu kuras man nav? kļūt par mūķeni? tagad runāt tikai reliģiskas no galvas iemācītas frāzes??? kas man tagad jādara??? vienīgā doma galvā bija - man nav naudas.es nevaru.man jārūpējas par savu dzīvi.man ir ko darīt. Tad, kad es visu sakārtošu, tad es viņam atdošu savu dzīvi....
Un atkal jau pagāja astoņi mēneši, kamēr vienu dienu man kaut kā pieleca - aaaaa......viņa teica. uzaicināt Jēzu savā sirdī....?????? sirdī.......man jau tam naudu nevajag.=D un vispār neko man īpašu nevajag. sirds man ir. okei. pieņemu ka Jēzus,arī,tepat blakus stāv....okei..... pieleca beidzot.
un es to izdarīju vnk..... viena lieta - es vienkārši savā istabā viena pati esot teicu Jēzum, lai cik tas traki izklausītos - pat ja man nāksies ar suni dzīvot kartona kastē, es atdodu Tev savu dzīvi, ienāc lūdzu manā sirdī.
drausmīgi bērnišķīgi.=D
un zini kas tajā brīdī notika? nebija ne blīkšķis no gaisa, nekas tamlīdzīgs. bet viens gan notika pēkšņi - es PĒKŠŅI, to konlīdz tam biju mēģinājusi SAPRAST un apgūt visādos veidos, arī mistiskos veidos, un filozofija un tā tālāk. pēkšņi reāli sapratu, ko es daru savā dzīvē nepareizi. kas nav pareizi. kas kaitē man un citiem. kas ir jāmaina. labākais- es sapratu kā to izdarīt. bez raizēm, uztraukuma un panikas, un izmisuma. tas it kā notika dabīgi, kas pirms tās lūgšanas prasīja piepūli.
ok tas bija jocīgi! es nesaprotu arī tagad, kā tas varēja tik radikāli notikt. viss sāka likties tik vienkārši un realitātē arī bija vienkārši, kas iepriekš likās kaut kas neiespējams, nereāls, nesasniedzams,...
es priecājos!
es nesaku ka esmu pilnīga.....=)
atkal pacitēšu Bībeli, piedodiet, ja kādam tas krīt uz nerviem, bet tur ir rakstīts, tas pats Pāvils saka - es nesaku, ka esmu jau sasniedzis...bet vienu gan - aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā........
Es ieaicināju savā sirdī Jēzu pirms pusotra gada, 2015.gada augustā.
kopš tā laika esmu ieguvusi normālu darba pieredzi, izgāju arī rehabilitācijas kursu kristīgajā rehabilitācijas centrā. Man ir ļoti jauki, sirsnīgi draugi, gan no Āfrikas, gan Amerikas, gan Jaunzēlandes, pat no Sibīrijas, arī, protams, no Latvijas 
viņi visi ir brīnišķīgi cilvēki.
es neesmu kļuvusi reliģioza. es varu gan paspēlēt telefonā spēlīti, gan paskatīties ziņas. es neizvairos no sāpēm un tās nenoliedzu, nesaku, ka dzīve ir puķītes, un nesaku arī to, ka uz zemes ir elle un šajā miesā ir tikai ciešanas. tie visi būtu meli,bet man patīk patiesība.
man joprojām nepatīk rituāli....esmu daudz ko iemācījusies arī par to.... tās pašas svecītes ko liek baznīcā, ir tikai tradīcija, cilvēki tam piešķir dažādu nozīmi, kādam tāda sirdslietiņa, tāpat kā mājās iededzināt svecīti, vai kapiņos. kāpēc gan ne. bet es nededzinu un nesvētu svecītes, un vīraku nekūpinu, un neeju tur, kur viņu kūpina, jo viņš smird ja ir daudz, un sāp galva no viņa.....
man patīk ērģeļu mūzika, bet vairāk eju uz baznīcām, kur spēlē bungas un basu.
jaunavu mariju nepielūdzu,un nekādas statujas arī nē, man joprojām nepatīk rituāli, kaut arī dažas tradīcijas, kā piemēram svētais vakarēdiens, kas rakstīts Bībelē, man ir svarīgs, tas man kaut ko nozīmē, un saskan ar to, kas rakstīts..... Bībeli uzskatu kā patiesības pamatu. kaut arī pirmajā brīdī liekas vecmodīga un, ka vairs nav modē, bet ar laiku saproti vairāk....
Ar reliģiju neuzbāžos nevienam. nepatiktu pašai, ja uzbāztos kāds. tomēr pastāstu par savu pieredzi labprāt, dalos ar citiem.
Jā, un vispār mana dzīve ir sakārtota. Man ir labs darbs, strādāju ar bērniņiem. Nesmēķēju, nelietoju alkoholu(bet nesaku,ka alkohols ir grēks.piedzerties nav labi.) nelietoju nekādas narkotikas, spēļu zālēs neeju, dzīvoju normālā dzīvoklī, īrēju istabu, un man ir ļoti jaukas kaimiņienes ar foršu kaķi. Man nav nekādas slimības, nelietoju nekādas zāles, neesmu atkarīga no ēšanas vai no kafijas, vai enerģijas dzērieniem. Un pilnīgai skaidrībai - Dievs mainīja arī manu seksuālo orientāciju - Viņš ir labs. Neskatos uz nevienu sievieti ne ar kādām nepareizām domām, toties domāju gan par to, ka vēlos nākotnē bērniņu, gan vīru.
Dzīvoju normālu dzīvi.
Un gribēju padalīties šodien ar savu prieku par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē.
Ja tu gribi kaut ko pajautāt man par mani, vai varbūt par Dievu - uzraksti. es centīšos atbildēt, ja zināšu atbildi! Nē, es nezinu visas atbildes, jo esmu cilvēks, nevis Dievs.
novelu ari turet savu dzivi cieši sauja un priecaties par atguto cilvecigumu 
