Sveicināti, šovakar radās iedvesma uzrakstīt nelielu rakstiņu, ceru, ka kāds izlasīs un iespējams aizdomāsies par kaut ko! Lai labi lasās !:)
*********************************************************************************************
Pagātne, katram tā ir savādāka, viens atceras to ar prieku, jo tajā bijis daudz pozitīvu mirkļu, taču cits, cits to negrib atcerēties,un bieži vien vēlas no tās aizbēgt, bet diemžēl, cilvēka smadzenes nav datora cietais disks, no tām nevar neko izdzēst, dzīvē nav arī ctrl+Z iespējas.Skarbi, vai ne? Un tomēr, varbūt tā ir arī labāk, jo mēs taču mācāmies no savām kļūdām, nu labi, kuru es cenšos apmuļķot? Sabiedrība dalās divās cilvēku kategorijās, ir, kas mācās no kļūdām , bet daudz ir tādu kadru, kas to nedara, bet par cilvēkiem un kļūdām es iespējams uzrakstīšu citreiz, tagad ne.
Jautājums ir tāds, kāpēc cilvēki vēlas bēgt no savas pagātnes, reizēm izdarot nepiedodamas lietas? Balstoties uz savas pieredzes varu teikt, ka esam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu, kuras mūs vajā pat pēc vairākiem gadiem,protams, paši saprotam, ka ka esam kļīudījušies un pamatīgi apdedzinājušies, bet kā to paskaidrot apkārtējiem, lai tie nepadomātu, ka esam vāji?Laikam, jau tas nav iespējams, jo baumas, neapklust, bet uz laiku pierimst...
Arī nonākot citā, jaunā vietā, cilvēkam joprojām seko vina pagātne, jā, dažreiz tā vajā, neļauj to aizmirst un dažreiz gadās, ka esam tā pievilti un rupji sakot apčakarēti, ka vairs nespējam cilvēkiem uzticēties, jo bail ka vēlreiz izdzīvosim to pašu nodevību...Reizēm liekas, ka ja pārcelsimies uz dzīvi citur, vai sāksmi mācīties jaunā skolā, viss nokārtosies pats no sevis un viss būs labi, bet , ja tā nenotiek, esam pamatīgi vīlušies.
Reizēm gadās, ka kāreiz esam bijuši draugos ar nepareizajiem cilvēkiem un to nolikuši pie vietas, taču tad neapzināmies, ka esam ieguvuši ienaidniekus, kas mēdz ļauni atriebties par viņu ievainoto lepnumu, gadās, ka viņi atriebjas nevis tieši, bet pastarpināti , caur kādu cilvēku un tas ir ļauni, pat ļoti, jo arī tikko iepazīts cilvēks var nežēlīgi ņirgāties tikai tāpēc, ka kāds tā ir palūdzis, tad rodas jautājums, vai sirdapziņa nemoka? Laikam jau ne.
Šādi nežēlīgi joki, it īpaši ir izplatīti jauniešu vidū.Dievs žēlīgs, cik nav dzirdēts par jauniem cilvēkiem, kas labprātīgi aiziet no dzīves apkārtējo nicināšanas un nepārtrauktās ņirgāšanās dēļ, Varam jau teikt, ka tie ir mīkstie un tā tālāk, bet tomēr, tas sāp, un ja tev ir laba un līdzjūtīga sirds, tad ir divi varianti, vai nu kļūt par cietsirdi un visu laist gar ausīm, vai arī aiziet, pavisam.. Kādu izvēli izdarīt, atkarīgs tikai un vienīgi no paša, taču es domāju, ka labāk tomēr kļūt par cietsirdi, kā liekas jums?
