Sveiki visiem te atkal es Monta.Šodien sēdēju istabā un klausijos mūziku un pēkšņi sāku raudāt.Asaras tecēja kā trakas.Es jau 9 mēnešus dzīvoju bērnunamā.Te neiet baigi forši jo ļoti bieži ir konflikti ar citiem bērniem.Bet es cenšos turēties.Parasti kad jūtos slikti eju ārā pīpēt vai dezrt alkoholu.Retu reizi kad vispār vairs nevaru izturēt tad salietojos narkotikas.Kāpēc es to visu daru?Jo esmu izlutināta kaza?Jo nespēju novērtēt dzīvi?NĒ NĒ UN VĒLREIZ NĒ.
Es to daru jo man ir apnicis dzīvot katru reizi kad es duru sev vēnā adatu es ceru ka es pārdozēšu.Bet katru reizi es palieku dzīva.Un tad es sāku psihot un ienīst sevi.
Esmu narkomāne...Skumji bet fakts.
Es nevaru dzīvot bez mūzikas cigaretēm alkohola un zālītes.
Pa šiem 16 gadiem esmu bijusi 10 reizes psihenēs un 3 reizes motivācijas programā bet pilnīgi nekas nepalīdz.Man vairs nav draugu man vairs nav ģimenes jo es visu pazaudēju.
Bet tad es satiku vienu meitenei viņu sauca Irīna viņa bija psihaloģe un atkarību speciāliste.Mums abām izveidojās ļoti labs kontakts.Viņa bija man blakus kad man bija slikti palīdzēja saprast manas izjūtas un emocijas.Vienvārdssakot viņa darija visu lai man palīdzētu.No sākuma tas arī palīdzēja es sāku kādu pusgadu nelietot dzīvoju kā normāls bērns gāju uz skolu.Bet tad es atkal norāvos no ķēdes un atkal aizgāju vecajās pēdās.Es viņu pievīlu.Tagat es vairs ar to meiteni nekontaktējos lai gan apzinos ka daļēji tikai viņa var man palīdzēt.Esmu izmisumā...
