Vienmēr biju par sevi pašpārliecināta.
Ticēju ka neviens nespēs mani sāpināt.
Līdz sāku mācīties jaunā skolā.Viss mainijās.Es biju jauniņā.Atstumtā.
Visi smējās par mani.Man darija fiziski pāri.Mani sita.Mani apmeloja.
Un tā es cietos veselus 3 gadus.Tajā skolā es nevienam nepatiku.Visi baidijās no manis.
Visi baidijās no mana brāļa.Es biju sāpināta.
Jo viņi pat nedeva man iespēju pierādīt sevi.
Uz skolu gāju nelabprāt.Stundās bieži raudāju.
Mājās nevienam neko nestāstiju jo škita ka pati tikšu ar visu galā.
Tad 8.klasē es sāku neest jo pēkšņi visi uzskatija mani par resnu.
Mani visādi apsaukāja.
Es sāku domāt par nāvi.Neviens pat nenojauta to kas notiek manā galvā.
Visiem bija vienalga.
Mamma visu dienu bija darbā brālis kaut kur vazājās.Tētis cietumā.
Man pat nebija kaķis ar kuru varētu parunāt.
Es biju pavisam viena.
Neviens pat nepamanija ka mans svars strauji kritās.
Un tā es dzīvju līdz mans sporta skolotājs sāka pamanīt ka neeju skolā uz pusdienām.
Mani ievietoja BKUS Gaiļezerā 17.Nodaļā....
Tas bija vienkārši drausmīgi.
Nākamajā rakstā pastāstāstīšu kā man tur gāja....
