Nevienam nevajadzīgā #217

Sveiki visiem te atkal es Monta.Šodien man ir skumja diena jo šodien mani pameta mans puisis ar kuru es biju kopā jau 2 mēnešus es saprotu ka maz bet sāp jau tik un tā...

Manu puisi sauca Rolands viņam bija jau 17 gadi ar viņu es iepazinos slimnīcā kur arī izveidojās mūsu attiecības jeb mūsu mīlestība vienam pret otru.Ja tā to var nosaukt.Man viņš iepatikās jau uzreiz pirmajā reizē kad viņu ieraudziju zināju to ka viņš būs mans puisis un ka mēs būsim kopā.Es viņam uzrakstiju zīmīti kur atdzinos savās simpātijās pret viņu.Izrādijās ka es patiku jau kādu laiciņu arī viņam.Mēs sagājām kopā 1 Februārī.Ko gan mēs tur darijām ja godīgi tad īsti neko tādu mēs bieži kopā divatā staigājāmies un runājāmies.No sākuma var teikt ka mēs vienkārši bijām labākie draugi bet tad viss mainijās un mēs pēkšņi vienas nakts laikā kļuvām viens otram tuvi.Tad pienāca 21 Februāris un mans puisis izrakstijās no slimnīcas un aizbrauca mājās pat neatvadijies no manis.Es to ļoti pārdzīvoju jo pēkšņi sapratu ka daļēji esmu zaudējusi daļu no sevis.Un tas bija sāpīgi.

Es no slimnīcas izrakstijos 9 martā pirmā lieta uzreiz bija tāda ka es iegāju draugos un sameklēju tur savu draugu un viņu uzaicināju draudzēties un pie reizes aizūtiju viņam vēstuli.Bet tagat ir 14 marts un es te sēžu viena pati izstabā pie sava portatīvā datora bez sava puiša kurš mani pasūtija 3 mājas tālāk jo it kā saprata ka nēesam īstie viens priekš otra.Bet man liekas ka viņš patiesībā sagāja kopā ar savu bijušo meiteni kurai viņš bija ļoti pieķēries.Vai es dusmojos uz viņu?Nē es dusmojos pati uz sevis par to ko pārāk idilazēju Rolandu un nespēju ieskatīties patiesībai acīs.Viņš bija pieķēries savai bijušajai un viņš bija ar mani kopā tikai tādēļ ka tādēļ domāja ka varēs aizmirst savu bijušo.

Bet nekā paliku tikai es ar nelielu rētu sirdī...