›

Nelietderīgā lietderīgums 3

127 0

Kādu brīdi biju vilcinājies ar domu par šīs grāmatas ņemšanu, bet kolīdz sāku lasīt, nevienā mirklī nenožēloju, ka tomēr esmu paņēmis Daces Meieres tulkoto Nučo Ordine manifestu „Nelietderīgā lietderīgumu”. Starp citu, grāmatu izstādē es arīdzan dabūju autora autogrāfu. Arī Dace grāmatā ierakstīja mazu ierakstu. Tikai dienu pirms tam biju sācis lasīt šo grāmatu un jau ievads uz mani atstāja patīkamu iespaidu. Viss, ko autors runāja, precīzi atbilda tam, ko jau no neatminamiem laikiem uzskatu par savas dzīves prioritāti, proti – baudīt to, ko daru, nevis tiekties tikai uz materiālo labumu, jo „cilvēks kļūst aizvien nabadzīgāks tieši tad, kad domājas kļūstam bagātāks.”

„Ir sāpīgi redzēt vīriešus un sievietes, kas iesaistījušies neprātīgā skrējienā uz peļņas Apsolīto zemi, zaudējot jebkādu interesi par apkārtējo – dabu, lietām, citiem cilvēkiem. Viņu skatiens ir tik cieši pievērsts sasniedzamajam mērķim, ka viņi vairs nespēj priecāties par ikdienas sīkumiem un uztvert skaistumu, kas caurstrāvo mūsu dzīvi, to skaistumu, kas saredzams saulrietā, zvaigžņotās debesīs, maigā skūpstā, plaukstošā puķē, tauriņa lidojumā, bērna smaidā. Jo nereti diženais vislabāk ir sajūtams pavisam vienkāršās lietās.”

Kolēģis no Mansarda pat teicās, ka šīs grāmatas sakarā derētu iegūt finansējumu no valdības, lai to varētu uzdāvinātu visiem deputātiem. Kad ar šo ideju viņš aizsteidza pie Daces, kura to iztulkoja arī pašam grāmatas autoram, šis teica, ka tāda ideja esot bijusi arī Brazīlijā un vēl dažās valstīs. Jā, izlasot ko tādu, nevar nedomāt par cilvēku stulbumu un tiekšanos tikai pēc naudas. „Mūs dara laimīgus nevis tas, ka mums kaut kas pieder, bet gan tas, ka mēs to baudām.” (Monteņs)

Grāmata ir pilna ar... Autors: fakingsons Nelietderīgā lietderīgums

Autora bilde

---

Grāmata ir pilna ar literatūras klasiķu (un ne tikai) citātiem. („Klasiķus vajag lasīt ne jau tāpēc, ka no tiem būtu kāds labums: tie jālasa tikai tāpēc, ka lasīšana sagādā prieku, tāpēc, ka ceļošana kopā ar viņiem sagādā baudījumu, un vienīgais lasīšanas dzinulis ir vēlme izzināt pasauli un iepazīt sevi.” ) Autors vieglprātīgi spēlējas ar rindām no šīs mūžsenajām grāmatām, viegli sapludinot šos tekstus ar sevis radīto manifestu. („Zeltam un sudrabam nav nekādas vērtības salīdzinājumā ar putnu dziesmām vai dabas skaistumu.” ) Daudz tiek runāts par izglītību, kur mūsdienās vairs netiek likts uzsvars uz būtiskāko. Daudzviet esot tā, ka skolas pabeidz tāds pats skaists skolēnu tikai tāpēc, ka tā ir izdevīgi. Tas nekas, ka lielākā daļa no beidzējiem ir pilnīgas nulles. Grāmatas 12. nodaļā ir citāts no Ovideja: „Pagaidām vēl neviens no maniem darbiem – ja man atļaus tos visus pieminēt – man nav devis nekādu labumu, lai gan nav arī kaitējis.” Turklāt 13. nodaļā tiek citēts Monteņs „Nav nekā nederīga; pat pati nederība nav nederīga.”

Tālāk ļoti izteiksmīgi tiek citēts franču dzejnieks, dramaturgs, rakstnieks utt. Teofils Gotjē: „[..] jūs iebildīsiet, ka kurpnieks ir daudz pārāks par dzejnieku un ka bez dzejniekiem var iztikt daudz vieglāk nekā bez kurpniekiem. Savukārt es, nekādi nevēlēdamies noniecināt godājamo kurpnieka amatu, ko vērtēju tikpat augsti kā konstitucionālā monarha profesiju, pazemīgi atbildēšu, ka man labāk patiktu tupele ar atplīsušu zoli nekā paša dzejolis ar neveiksmīgu atskaņu un ka es labprātāk iztiktu bez apaviem nekā bez dzejas.” Tā, lūk! Un lai arī tas ir ļoti sen izteikts, es pats nevienā brīdī neatkāptos no šādas domas atbalstīšanas... Arī šis ir no Gotjē:

„Patiesi skaists ir vienīgi tas, no kā nevar būt nekāda praktiska labuma; viss noderīgais ir neglīts, jo ir radies, lai apmierinātu kādas vajadzības, taču cilvēka vajadzības ir nicināmas un derdzīgas, tāpat kā viņa nabaga slimā daba. Un ikvienā mājā visnoderīgākā vieta ir ateja.”

---

Šī viennozīmīgi ir ļoti noderīga un apbrīnojami gudra grāmata. Tagad, kad šķirstu izlasītās lapaspuses, es atkārtoti brīnos par tās eksistenci. Iesācis to lasīt, zināju, ka nebūs viegli par to rakstīt. Ja tā cītīgi pārlabotu katru nodaļu vēlreiz no jauna, mans apraksts būtu pārlieku ietilpīgs. Kad lasīju, es jutu, kā pie katras no nodaļām es spētu pretī uzrakstīt savu apbrīnu. Var jau būt, ka varēju iztikt bez šīs grāmatas, ja reiz visu jau tādā veidā arī daru, bet nē, šīs bija nenovērtējams papildinājums manai pārliecībai par to, ka jāturpina dzīvot pēc šāda principa un nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par to, ko neieredzu. Tāpēc nobeigumā gribētu ielikt citātu (72. lpp) no priekšlasījuma, „kas noturēts 1961. gadā daudzu rakstnieku klātbūtnē”, kurā Ežēns Jonesko uzsver, „cik ļoti mums ir vajadzīga nelietderība, kas nav aizstājama ne ar ko citu”: