Neesmu slepkava31

Pārāk ātri sapriecājāmies - kurmis meta jaunu izaicinājumu. Jauni rakumi atkal. Svētdienā kurmja rakumus aizēnoja citi notikumi.

Tepat pie mājas ķēķa puses saulītē guļ un sildās paliels zalktis. Domāju, ka tas ir tas pats, ko vairākkārt esmu jau no pavasara manījusi otrā mājas pusē cidonijās. Ķeram fotoaparātus un izdodas dabūt kadrā. Pamanījis kustību ap sevi tas dodas taisnā virzienā prom, izlien uz grantētā ceļa, bet tur laikam nepatīk un ieslīd atpakaļ manas kaimiņienes krāšņajā puķu dobē. Tur šodien neviena nav un ir klusums.  

Šogad daudz mazo vardīšu, pat mežā var ieraudzīt lēkājam. Gan jau zalktis tās salasīs barībai, lai izdzīvotu.

Sākas jauna nedēļa, atbraukusi dārza kaimiņiene Daina un rosās turpat aiz žoga pie savas puķu dobes. Brīdinu, lai nesabīstas, ja ieraudzīs manu zalkti savā dārzā. Viņa piebilst, ka viņai savas glodenes esot.

Esmu mājās viena, klusums, pamanu, ka kurmis taisa jaunus rakumus, jo zeme kustas. Nolēmu vēlreiz to papeldināt. Ievietoju ūens šļūtenes galu priekšpēdējā rakumā un palaidu alā ūdens strūklu. Man negaidīti blakus jaunajā rakumā sakustas zemes un spraucas ārā viens slapjš un zemains radījums. Es nezinu kurš no mums bija vairāk nobijies.  

Viņš izdarīja savu liktenīgo kļūdu, skriedams mājas virzienā, kur ir tikai betons un bruģis - nevar ierakties zemē un paslēpties.

Skrienu tam bezcerīgi pakaļ, jo man plikas rokas un nevaru to noķert. Pa ceļam gadās bruģa tīrāmā birste, paķeru to un cenšos piespiest draudziņu pie betona, bet viņš ir veikls un tiek palēnām uz priekšu. Nokliedzos - Daina, palīgā, kurmi ķeru. Kaimiņiene visu to redz, bet atskriet palīgos nevar, jo mani ielas vārti aizslēgti. Lūdzu, lai pārmet kādu lāpstu, jo ar birsti nevaru to cieši piespiest.

Ticis garām mājas stūrim vēl atduras pret betona ieejas pakāpieniem

Beidzot tas atrod spraugu starp betonu un bruģi un cenšas ierakties spraugā un paslēpjas...

Daina pārmet man pār žogu lāpstu. Zinu, ka apakšā zem bruģa ir akmeņaina grants un tur tas tālu netiks. Padauzīju spraugā ar lāpstu - nav kustību. Uzleju ūdeni, tas nepatīk un raušas atkal ārā. Mēģinu atkal ar lāpstu šo apdullināt. Pagūstu ielaist Dainu, kas sadzērusies jau sirdsdrapes un tagad novēro objektu ar cimdiem rokās. Es tikmēr arī pagūstu ieņemt sirdsdrapes. Samanījām atkal izlaušanās mēginājumu un krietni sabakstījām ar dakšu, jo lāpsta atduras pret betonu. Vēl uzlējām udeni, lai pa bruģa spraugām nav gaisa padeves. Tad iznāca no ūdens vairāki lieli burbuļi, nu sapratām, ka tā bija viņa pēdējā elpa. Gandarījuma vietā bija nožēla un nepatīkama sajūta, jo izdzēsām vienu dzīvību, iespējams bez vajadzības. 

Kad saņemšos, jāizņem būs kādu bruģakmeni un jāpārbauda, nav patīkami staigāt pāri šai vietai ikdienā.

Labi, ka blakus bija kaimiņiene, jo, ja patiešām mani būtu piemeklējusi trieka, neviens nekad nevarētu iedomāties pat manu nāves cēloni.