Vēl pirms Grāmatu izstādes es no Mansarda saņēmu e-pastu, kurā bija aplūkojamas apgāda jaunākas izdotās grāmatas, starp kurām bija arī Kristiana Banga Fosa trešais romāns „Nāve brauc ar audi”, par kuru dāņu autors ir saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu. Cik esmu pamanījis, šo balvu ne vienmēr ir saņēmuši autori, kuru grāmatas ir ļoti labas. Bet tas lai paliek balvu žūrijas locekļu ziņā, jo ne tāpēc es ņēmu un lasīju šo grāmatu...
Kad izstādes laikā biju ticis līdz Mansarda stendam, kādu brīdi apskatīju tieši grāmatu „Nāve brauc ar audi”. Varbūt tāpēc, ka arī es braucu ar audi, ha. Palasījis grāmatas anotācijas, man radās asociācijas ar Beigbedera kulta romānu „14,99 eiro”. Arī grāmatas „Nāve brauc ar audi” galvenais personāžs Asgers strādā reklāmas aģentūrā un ļaujas, lai viņu atlaiž no darba. Viņam neiet arī ar draudzeni, no kuras viņam ir meita Sāra. Palicis bez darba un ģimenes, Asgers kādu laiku padzīvo pie drauga, tad atrod darbu par palīgu Valdemaram, kurš ir invalīds. Līdz tam romāna darbība ir tīri ikdienišķa, bet patīkami uzrakstīta. Nevienā brīdī nenojautu, ar ko tas viss beigsies un kurā brīdī uzradīsies melnais audi.
Šķirstot grāmatu, es Jānim pajautāju, vai tā būs man piemērota un viņš teica, ka jā, tāpēc nākamajā izstādes dienā ņēmu un to iegādājos. Uzreiz arī sāku lasīt un man tiešām patika. Sākumā traucē tikai tas, ka galvenais varonis pārspīlēti ātri nolaižas viszemākajā iespējamā līmenī, lai gan ātri no tā izkļūst. Ticis strādāt par palīgu pie invalīda, viņu ikdiena ar katru dienu kļūst aizvien lustīgāka. Kādu dienu tiek nolemts braukt uz Maroku pie dziednieka. Asgeram šī doma īsti nepatīk, taču viņš piedalās. Dabūjuši naudu, viņi dodas pāri visai Eiropai. Iemaldījušies kādā muižā Francijā, kurā viņi uz kādu brīdi mitinās, viņi pamanās gaužām stulbā veidā pakāst gandrīz visu savu naudu, jo dzerot Valdemars par to tiek izstāstījis kādai meitenei. Bet vēlāk viņi tiek pie citas naudas un arī pie dziednieka, taču ar to šis stāsts nebūt nebeidzas...
„Viņa apģērbs bija no tādiem bezcerīgajiem salikumiem, kādus cilvēki nēsā tikai gadījumā, ja laiks ir no viņiem aizbēdzis un pasaule ar visiem tās stiliem ir kļuvusi sveša.”
---
Brīžiem grāmatā ir tādi dabas vai cita veida apraksti, ka skaistāk nepateiksi. Taču ir arī daži neveikli teikumi, kuri, iespējams, ir izveidojušies tikai tulkojot. Bet tas ir sīkums. Kad biju izlasījis labi, ja piecdesmit lappuses, man sanāca nejauši izlasīt teikumu no grāmatas beigu daļas, kurš pateica priekšā, ar ko grāmata beigsies. Es gan aizvien gaidīju, kad tad būs tā nāve melnajā audi, bet īsi nemaz nesagaidīju to, ko biju domājis sagaidīt. Bet arī tas ir sīkums. Kopumā grāmata man dāvāja smaidu, ja neskaita beigu daļu, kas bija nedaudz mistiska un neskaidra.
Šīs grāmatas sakarā varu pastāstīt, ka vienu dienu (neatceros vairs, kurā tieši, bet, šķiet, ka tas bija pirmdien), kad darbā lasīju šo grāmatu, kāds audi (arīdzan melns) ietriecās trolejbusam dibenā. Kolēģis uzreiz norādīja uz grāmatas „Nāve brauc ar audi” scenāriju...
„Atceroties Stentofti, nāk prātā, ka jebkuras darbības pamatā bija naids un bezcerība. Radās iespaids, ka naids sūcas laukā no betona un lēni iezīžas ķermenī, tiek piegādāts aploksnēs ar lodziņu no pašvaldības, ir sagūlis kaķu piečurātajās smilšu kastēs un tiek nodots mantojumā nākamajām paaudzēm kā ģimenes vērtslietas.”
