Katram no mums ir bijuši akmeņi, aiz kuriem paklupt un daudz pelēkas dienas, kas ir izmainijušas jūsu dzīvi vairāk, vai mazāk. Katram pieredze ir savādāka, tapēc nevar teikt, ka kādam tā ir bijusi vairāk, bet kādam mazāk, jo vienmēr būs lietas, kuras mēs noklusējam.
Mans tēvs manu ģimeni pameta kad man bija septiņi gadi. Viņš pameta mani, manu māti, kura bija astotajā grūtniecības mēnesī un aizmuka ar sievieti, kurai bija septiņi čigāndēli.
Kādu dienu, māte pēc darba atvēra mājas durvis un ienāca kāds vīrietis, viena roka notetovēta, maza auguma ar nelieliem bārdas sariņiem. Ieraugot- skudriņas pārskrēja pāri. Sākumā māte viņu pasniedza kā vīrieti, kurš taisīs remontu, vēlāk es sapratu, ka tur ir kas vairāk.
Pagāja trīs gadi, kopš viņš ienāca mūsu ģimenē un nu jau kā "patēvs". Piedzima māsiņa, visu uzmanību veltiju viņai. Ar "patēvu", turpmāk Juri, nekad nebijām runājuši. Visu laiku likās aizdomīgs un baismīgs.
Tā bija silta vasaras nakts Jāņos. Svinējām pie tuvākajiem kaimiņiem. Odu sakosta un noskrējusies ieskrēju mājās, noģērbos un veikli ielecu gultā, sev pāri pārvelkot divas segas un aizverot acis. Kad biju gandrīz iemigusi, ar blīkšķi atcērtās mājas durvis. Bailēs salecos. Dzirdēju savus sirdspukstus. Turpināju klausīties, kas notiks.
- Cūka! - iekliedzās Juris iesitot mammai pa seju. Vienīgais ko es dzirdēju, bija tā skaņa, kas vēl tagad sažņaudz manu sirdi. Dzirdēju kā straujiem, dobjiem soļiem viņš iesoļoja manā istabā, noraujot virsējo no abām segām, norūca un aizgāja prom.
Mamma klusējot aizgriezās un iegāja istabā. Alkahola smaka pārņēma visu istabu. Viņš aizmiga virtuvē. Visu nakti mocija domas, par ko, ko viņa izdarija? Māte ir zolīda sieviete, strādā par ārstu un alkaholu nelieto vispār. Es šaubos, ka tas bija pelnīti.
Pagāja vairāki gadi, pārvācāmies no ciemata uz Dobeli. Pie omes. Ciematā slimnīcu aizvēra, māte sāka strādāt Rīgā.Patēvs sāka lietot alkaholu katru reizi, kad viņa aizbrauca. Kliedza man virsū, sita visu iespējamo tehniku, kas mājās bija atrodama, draudēja, ka nositīs. Sākumā es tikai raudāju un klusēju (man bija apmēram 15 gadi). Māsu viņš neaiztika, viņš to cienija.
Gāja laiks, mājas vairs nebija mājas, man bija bail šeit atgriezties, it īpaši pēc Ziemassvētkiem, kad par pavērto durvju spraugu redzēju, kā viņš atkal paceļ rokas pret manu māti un omi. Man nebija kur griezties. Māsa bija pavisam maza, māte pati nezināja ko darīt, tēvs..-kas ir tēvs?
Agrāk bērnībā, lūdzu Dievu katru vakaru. Dariju to kopā ar savu omi. Es viņai pateicu visu, kas tik ļoti liek man skumt un atstumties no apkārtējās pasaules. Viņa sažmiedza lūpas un klusēja.Nākošais moments, kad viņu redzēju jau bija nākošajā dienā ar gaļas dēli rokās, kliedzot Jurim virsū. Viņš solija to nosist, viņa teica , ka izdarīs to pirmā. Asaras manu seju un ķermeni bija padarijušas slapju. (Mamma bija darbā un pat nenojauta neko) Nebiju gulējusi vairākas naktis, bija bail kādam to stāstīt.
Pagāja vēl daži gadi, man bija puisis, kurš sāka dzīvot ar mani, viņš bija vienīgais, kas šo visu zināja. Man bija 17, viņam 19 gadi. Jūtot atbalstu, es sāku raidīt uz Juri spiedienu. Vairs neklusēju, kliedzu pretī, aizstāvēju māti, omi, visus ko varēju, bet viņš palika aizvien agresīvāks. Mamma vairākas reizes viņu dzina ārā, viņš nedevās. Nekas viņu nevarēja piespiest.
Ome bija ievietota slimnīcā, draugs izbraucis uz laukiem, mamma darbā. Bija jau vēls un patēva nebija mājās. Viņš man sāka sūtīt dīvainas īsziņas ar tekstiem- gaidi drīz būšu, redzēsi ko tu esi sastrādājusi. Man palika bail, arī māsai sākās panika. Izlēmām vienreiz šo novest līdz galam un aizslēdzām mājas durvis, ar nolūku viņu nelaist mājā ( deklarētā dzīvesvieta viņam ir citā pilsētā, kas nozīmē, ka man ir visas tiesības viņu neielaist)
Gulēt bija tik pat kā neiespējami, zinot, ka viņš kuru katru brīdi var atgriezties. Sāka riet suns, rokas sāka trīcēt, māsa momentā pamodās un izmisīgi uzlūkoja mani. Klausijāmies, kas notiks. Bija dzirdami vairāki spērieni pa durvīm un kliedzieni -nositīšu!- Mirklī, kad tie apklusa, uzmanīgi palūkojos pa logu. Viņš atlauza garažas durvis (tās bija viegli atveramas, vairākas reizes uzspiežot uz tām ar svaru), un izskrēja ar lauzni. Ārdurvis bija metāla, bet acīm redzami viņu neaizkavēja.Viņš raidija vairākus spēcīgus sitienus pa durvīm.Rokturim nokrita rokturis, viņš tās kaut kādā veidā atlauza, ieskrēja iekšā, paķēra krēslu un meta manā virzienā. Krēsla kāja trāpija man acī.Es iekritu gultā, panikā paķēru telefonu un beidzot, pa 10 gadiem izsaucu policiju.Viņš devās demolēt māju, izsita vairākus caurumus reģipšotajās sienās. Tie atbrauca, viņš turpināja kliegt, kad iznāks, nositīs. Tā kā biju nepilngadīga, nakts vidū mamma saņēma zvanu no policijas iecirkņa un ieradās no Rīgas.Aizveda mani uz slimnīcu. Juri mēs vairs nekad neesam redzējušas.
Dzīve beidzot ir mierīga, es jūtu drošību un MĀJAS.
Vēl tagad lūkojos uz aizlāpītajiem carumiem sienā un domāju, ja nebūtu viņš, cik vāja, izlutināta un naiva es tagad varētu būt.
Es nevienam nenovēlu iziet cauri tādai ellei, kādai cauri izgāju es. Es nezinu kas ir tēvs. Es gribēju zināt, bet šaubos, ka kādreiz vēl vēlēšos. Vienmēr saudzējat savu māti, savu ģimeni, kas par jums pastāv, tā dod jums spēku cīnīties par sevi un beigās par viņiem.
