Pirms kaut ko pārmet padomā kā tu pats justos.
man piemēram sāp kad mani aiz muguras aprunā
Un nepasaka visu acīs.
Ja tevi kaut kas interesē tad pajutā man nevis gudri muti virini komentāros.
Arī manam jaukumam ir robežas.
Tātad kas notika ar maniem vecākiem?
Viņi nomira pirms 2 mēnešiem.
Pa to laiku es klīdu pa pasauli jo biju nobijusies.
Tad mani atrada un aizveda uz bērnunamu kur tagat man laikam būs jādzīvo.
Visi man jautā kā tas ir dzīvot bērnunamā...
SŪDĪGI tiešam ļoti slikti.
Parasti es aizmiegu ar asarām acīs jo jūtos viena un pamesta.
Man ir bail par sevi.
Nejūtos drošībā.
Gribu pagriezt laiku atpakaļ un tikt mājās.
Bet tad es saprotu ka dievs man ir devis šo pārbaudijumu un man tas ir jāiztur.
Tā ir mana misija.
Ļoti gaidu kas notiks tālāk.
Brīvajā laikā ļoti daudz zīmēju un rakstu dzeju.
Klausos mūziku visu dienu kā jau pusaudzis.
Man ir pilngadīgs brālis bet viņš ir cietumā.
Dzīvē esmu viena jācīnās vienai.
Pēc pāris stundām man paliks 16. gadiņi.
Šajā dienā man vajadzēja būt Amerikā bet es netiku.
Bet tas ir sīkums.
Cenšos dzīvot uz priekšu.
Ir doma bēgt prom pie draudzenes.
Bet tad es sāku domāt kāda jēga jo mani tāpt tur atradīs.
Un tā būtu bērnišķīga izdarība.
Man jau sūdi pietiek.
Man vienkārši sāp sirds par visu notikušo.
Jo ja es tajā dienā kad mira mani vecāki būtu bijusi mājās
Nekas tāds nebūtu noticis.
Daļēji es jūtos ļoti vainīga.
Pārdzīvoju notikušo.
Sarijos tabletes jo gribēju nomirt.
Mani izglāba bērnunama audzinātāja.
Ar asarām acīs nožēloju savu rīcību.
Apsoliju tā vairs nekad nedarīt...
Bet tie protams bija meli.
Jo es meklēju jaunus veidus kā izbeigt savu dzīvi.
Gaidu īsto mirkli kad sākt darboties.
Dziļi sirdī es zinu ka tas ir stulbi.
Bet es nejūtos tā vērta lai turpinātu dzīvot.
Es meklēju savu vietu pasaulē.
