*Kārtējā diena, kad ciešu no vardarbības....vairāk gan morāles, taču kāds pamanās man nodarīt arī fiziskas sāpes. Es esmu puisis, taču katru vakaru raudu, kā skuķis. Viņi...viņi nav cilvēki, viņi ir mežoņi...Katru no viņiem es sākumā uzskatiju par draugu un viņu ļaunos jokus par draudzīgiem. Līdz es sapratu, ka viņi ar mani rotaļājas... Es biju par gļēvu, lai to pārtrauktu, viņi to zināja. Es biju viņu ēsma... Kāpēc es saku biju? Jo es vairs sevi nejūtu... Es nejūtu savu sirdi pukstam, savas asinis rinķojot, savu elpu plūstot...savu dvēseli...arī to es nejūtu. Es nejūtu neko...Mani vairs nekas nespēj iepriecināt un nekas mani nespēj sarūgtināt.. Asaras... tās plūst pa maniem nekustīgiem vaibstiem.. Tā ir pazīme, ka manī vēl mīt kautkas cilvēciskis...Bet cik ilgi? Vēl pāris asi vārdi un es vairs nejutīšu pat asaras, kas rit pār manu seju nopilēdamas un krūtīm. Un tad es būšu miris pavisam. Būs tikai mans ķermenis...sakropļots, samaitās un nesaudzēts.. Es nejūtu arī fiziskas sāpes, katru reizi, kad viņi mani sit, es nekustīgi guļu un gaidu, kad viņiem apniks. Man nesāp... Bet esmu jauns, kas ar mani būs vēlāk? Vai man būs ģimene? Kas gan gribēs sev blakus tādu nejūtīgu kretīnu? Manai dzīvei nav jēga. *
Šo dzird psihologs no katra 4 jaunieša.. Mūsdienu sabiedrība ir nežēliģa. Nenoliedzami katrs jaunietis ir saskāries ar mobingu, iespējams īslaicīgu mobingu, bet ja kādam tā ir ikdiena? Vai mēs esam iedziļinājušies šijā nebeidzamajā tēmā "mobings"? Nē, sabiedrība tikai brīnās kāpēc jaunieši taisa pašnāvības, bez vēsts pazūd vai kā savādāk iet bojā. Bet katrs no jums, kurš jebkas ir izteicis vārdus "atkal kāds jaunietis uztaisijis pašnāvību" ir varējis ko darīt lietas labā.. Niet runa, par reālu atbalstu šis konkrētajam jaunietim kurš gājis bojā, bet vispārīgi. Kāpēc tiek nosodīti tie kuri sevo nogalina, nevis tie kuri šo jaunieti noveduši līdz pašnāvībai? Tas ir noziegums, lielā apmērā. To var saukt par slepkavību...
Sabiedrībā tiek nosodīti arī depresīvie pusaudži, tie kuri ir nelaipni un vienmēr noskumuši. Skolā tādus mēdz saukt par nelabvēļiem un, kas tos tā vibiežāk sauc? Skolotāji, bet vai viņi nav tie kuri varētu palīdzēt?
Neviens nezina, kas notiek tā cilvēka prātā pirms viņš sevi nogalina, bet neviens nekad to nav pat meiģinājis saprast. Ir stulbi apgalvot, ka jaunieši kuri izvēlas savu dzīvi nobeigt ir neizauguši bērni,, kuri vēl neko nesaprot. Ir tieši pretēji, viņi ir visu izdomājuši, pārdomājuši un nolēmuši... Jā, varbūt lēmums nav pareizais, bet arī jums ir grūti tumsā atrast gaismas slēdzi.
Nereti dzirdam vecākus cilvēkus šausminoties ar mūsdienu paaudzi, par jauniešiem kuri ir atkarībās utt, viņi saka "mūsu laikā tā nebija". Jā, nebija, bet jūsu laiki ir pagājuši un tā ir pagātne par kuru jūs varat tikai domāt, bet tā vietā, lai šausminātos par mūsdienu jauniešiem, jūs varat klusēt un darīt ko lietas labā. Un ja darīšana nav jums tuva, tad vienkārši aizveriet savu runājamo caurumu, jo jūs paši izaudzinājāt nākamo paaudzi.
Atgriežoties pie mobinga. Es varu teikt, ka esmu gājusi tai ellei caur un par to varu runāt pilnīgi droši. Ir svarīgi laikā apstāties un saprats, ka ir laiks iet pretī vētrai, nevis ļaut tai sevi svaidīt, kā vien patīk.
Brīdī, kad visi ir pret tevi, ir grūti pašam būt par sevi. Ir grūti domāt pozitīvi, ja visi apkārt ir negatīvi. Tu vienkārši pielāgojies, jo nav spēka pretoties. Lai vai cik morāli stiprs cilvēks tu būtu, tu salūzīsi pēc noteikta laika. Ta ir fakts. Kad tu vairs neredzi gaismu tuneļa galā, tu vienkārši ej, neskatoties kur, jo visur ir viens un tas pats... negācijas un tumsa. Vair neinteresē ko tev saka, ko dara vai ko plāno darīt. Tu vienkārši esi cilvēks nulle. Par tādu tevi pataisija.
Skatoties no šī puiša gadijuma ir redzams, tas, ka viņš ir salūzis, viņam nav spēka pretoties sliktajam. Tas ir kā cīnīties ar lauvu, kad pats esi skudra. Bezjēdzīgi.
Šis pusis savas sajūtas atklāj psihologam, kā viņš pie tā nokļuva? Visticamāk, ka viņa ģimene viņam lūdza vizīti apmeklēt... Viņš bija noslēdzies un šo laipno sievieti, kas pēc viņas teikā grib viņam palīdzēt, uztvēra, kā kāretējo draudu. Līdz brīdim, kad viņas vārdi aizskāra viņa sirds dzīles un tad vārdi plūda pār lūpām. Bet vai ir nav par vēlu? Vai palīdzības meklēšana var būt tik ļoti novēlināta, ka vairs nepalīdzēs?
Vai šis puisis bija tik ļoti "miris", ka neviens viņam nespēj palīdzēt? Bet tomēr kautkas paliek neskaidrs. Acīmredzami šis bija ieildzis mobings, tātad kādam to vajadzēja pamanīt.... Visbiežāk, šādas lietas sākas skolā, kur bija skolotāju acis un ausis? Vai matemātiķim reizreiķisn ir svarīgāks par kāda jaunieša likteni? Jā, es rakstu "likteni", jo tas ietekmēs visu viņa dzīvi... Viņš izaugs par cilvēku, kurš sevi neciena, nemīl un nesaudzē. Visticamāk paliks viens un neradīs bērnus. Vai arī darīs kādu trakoti nelaimīgu un sāpinātu, jo nespēs mainīt savu raaksturu, kurš radies šijā dzīves sliktajā posmā.
Bet kā būtu, ja ir reizi, kad redzot šo puisi nomāktu tas matemātiķis, ķīmiķis, bioloģe vai mūziķe būtu pavaicājis, kas ir noticis, vai nevajag palīdzību vai vienkārši no sirds izrunāties. 1005 varu apgalvot, ka tas būtu mainijis situāciju.
Es nemeiģinu teikt, ka skolotāji ir biresmoņi, viņi ir vajadzīgi, no viņiem mēs daudz ko mācamies. Bet kur viņš liks reizreiķinu, ja būs novests līdz pašnāvībai? Vai komati ļaus viņam redzēt pasauli gaišāk?
No pieredzes varu teikt, ka ir skolotāji kuri ir tiešām stulbi. Kad es biju šī puiša vietā, pat skolotājas par mani iesmējās, pateica kādu aizskarošu piezīmi vai vienkārši lāva visiem par mani smieties. Un tas nav normāli.....
Neiet runa tikai par skolotājiem, patiesībā par jebkuru cilvēku kurš ir varējis palīdzēt, bet nav to izdarijis. Protams, vieglāk ir pasmieties līdz, jo tas jau nerada problēmas.
Ar šo visu es gribēju pateikt, ka mūsdienu sabiedrības attieksme pret mobingu ir pārāk nenopietna.
Atkārtošos, ka šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis. 
Un starpcitu, jebkurš jūsu heita komentārs ir īslaicīgs mobings. 
Nebūtu patīkami kādā jaukā dienā uzzināt, ka MeiteneTīmeklī nolekusi no tilta. ::
