..reiz man likās, ka es jau nu nebūšu tā, kura kādreiz iekritīs un padosies dzelžiem..
..nebiju domājusi, ka tā būšu es, kura teiks, ka ir pieķērusies dzelžiem..
Bet, voilà! Vakar šis apgalvojums pagaisa, līdz ar ierašanos Sašas garāža. Protams, mašīna nav jauna, ir skrāpēta, buktēta.. Saša būtu zinājis, ka ir tik traki, nez vai būtu piekritis manu dzelzs rumaku pie sevis uzņemt!
Vakar Saša ļoti labi pierādīja to, ka nepastāv tāds vārds "nevar", ir tikai profesionālais "negribu" vai "nedarām".
Tagad gan par pašu dzelžu mīlestību jeb pieķeršanos dzelžiem - liekas, kas gan tur tāds ir - plastmasas un dzelžu sakopojums, tavā izvēlētā krāsā, bet nē, tas ir kas vairāk! Tas ir spēkrats, ar noteiktu dzinēja jaudu, savu individuālo raksturu, niķiem un stiķiem, galu galā tas ir braucamrīks, kurš Tevi ir aizvedis visskaistākajos piedzīvojumos, ar tā palīdzību esi atklājis ne tikai ceļus un vietas Latvijā, un Eiropā no jauna, bet arī parakstījies uz neaizmirstamākajām avantūrām.
Tomēr, dažkārt var pienākt brīdis, kad vari sākt domāt par spēkrata maiņu, uzticamā rumaka pārdošanu..
Un lūk pienāk brīdis, kad saproti, ka nevēlies pārdot to, kas ir bijis un joprojām ir Tavs uzticamais, melnais rumaks! Jā, iespējams, nedaudz pārspīlēju, bet neskatoties uz ražotāja valsti, mašīnas īpašajām dienām, tas viss šo auto padara unikālu, neatkārtojamu un īpašu - vismaz man!
Redz, cilvēks ir tāda interesanta būtne, mēs mēdzam pieķerties ne tikai cilvēkiem, bet arī lietām un dzīvniekiem. Kā nu ne, kuram nav bijis mīļākais džemperis vai plīša lācītis, kurš ir bijis tik mīļš un vienīgais tāds - diez vai otrs tāds būs, jo tas ir bijis pirmais..
Līdzīgi ir arī ar mašīnām, domāju, ka būs vairāki piekritēji šim apgalvojumam.. Pavadot teju 12 stundas garāžā ar savu auto, mazgājot to, pulējot, pucējot - gribot, negribot Tu pieķeries autiņam vēl vairāk.. Laikam jau tieši tāpēc izvēli šobrīd esmu atstājusi otra cilvēka rokās, jo man to izdarīt ir pārāk grūti - pārāk grūti pateikt vārdu "Pārdodam!"..